Grāmatu brīnumainā vara.
Es atceros, bērnībā, mani garlaikoja grāmatu lasīšana. Labāk patika, kad to darija mamma, bet es tikai klausījos. Jau skolā, vecākās klasītēs izlasīju savu pirmo grāmatu, Luisa Kerola “Alise Brīnumzemē”. Tas bija tikai sākums, bet jau tad, es ar pārsteigumu novēroju kā sāku saprast vairāk par sevi, iepazīt sevi no citas puses, tā it kā es būtu Alise, bet mana dzīve – Brīnumzeme. Gribēju lasīt vēl, jo ar katru lapas pusi es iepazinu sevi kā no jauna. Brīnumaina tā lieta – grāmatu lasīšana.
Vēlāk, jau vidusskolā, aizrautīgi sāku meklēt grāmatas, kuras man pavēstītu ko jaunu par mani. Ne vienmēr manas izvēles bija pareizas, dažreiz grāmatas mani garlaikoja, dažas es nemaz nepabeidzu. Bet tad, es aizbraucu apmaiņas braucienā uz Japānu. Tas bija grūtākais laiks manā dzīvē, un kā mierinājumu sev, un lai neaizmirstās latviešu valoda, es lasiju grāmatas. Pirmā bija Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli”, kaut gan neko vērtīgu no šī dzīvesstāsta neieguvu, es atļāvos iejusties Elizabetes, galvenās varones, tēlā. Vilku paralēles ar savu dzīvi, un kad biju pabeigusi šo grāmatu, sajustos tā it kā būtu aizceļojusi uz Itāliju, Indiju un Bali, jo autore bija uz šīm valstīm ceļojusi savā grāmatā. Vērtīgs ieguvums, manuprāt!
Nākamo ko es lasīju Japānā, bija Dena Brauna “Da Vinči Kods”, vienreizēja grāmata! Neskatoties uz tās biezumu, izlasīju mazāk kā par nedēļu, un, lūk no šīs grāmatas gan es ieguvu kādu lielāku, vērtīgāku labumu. Es aizdomājos par savu mīlestību pret kultūru, galvenokārt mākslu – gleznām, skulptūrām, instalācijām un īsfilmām. Mani fascinēja Dena Brauna daudzpusīgās zināšanas antīkā mākslā, tā velme, ar kuru viņš rakstīja šo grāmatu. Jo bez lielas pacietības, izmeklējumiem un pētījumiem, šī, faktu pilnā, grāmata nebūtu tapusi. Es gribētu būt kā grāmatas galvenais varonis Lengdons, tik pat zinošs savā jomā. Nepagāja ilgs laiks, un kad atgriezos Latvijā, izvēlējos, universitāti un programmu saistībā ar mākslu, kur došos studēt pēc skolas. Bet kamēr ir vasara, sāku strādāt par modernās mākslas ekskursiju vadītāju! Un esmu ļoti laimīga ar savu darbu. Šīs pārmaiņas, burtiski, notika vienas Dena Brauna grāmatas dēļ, tik ļoti mani iedvesmoja viņa rakstītais. Tagad atskatoties uz laikiem, kad man nepatika lasīt, domāju: “Ko gan es darītu, ja nebūtu izlasījusi tās grāmatas, ko esmu tagad? Nezinātu ko darīt ar savu dzīvi”.
Atgriežoties atpakaļ, pie Japānas, un sajūtām ko es jutu kad biju tur. Kā jau minēju, Japāna bija grūtākais laiks manā dzīvē. Es biju viena, svešā, tālā un nesaprotamā valstī, kur nerunā angliski praktiski neviens, svešā ģimenē, slima ar depresiju un ar lielām sāpēm pēc mājām un Latvijas. Kādā literatūras stundā, runājām par Trimdas literatūru, Elles Ķēķi un to kā Linards Taunts un citi latvieši jutās lielajā Ņujorkā. Kad es izlasīju fragmentu no literatūras grāmatas, man pār ķermeni pārskrēja skudriņas, es tik labi sapratu, ko jūt tie cilvēki. Neskatoties uz to, ka Elles Ķēķa latvieši no Latvijas bēga labākas dzīves meklējumos, PSRS varas nepiekritēji nezināja, kad atgriezīsies dzimtenē. Dīvainā kārtā es jutos tieši tā pat, emocionāli sagrauta un pazaudējusi jēgu. Tikai māksla mani glāba, un “Trimdas” latviešus arī. Viņi varēja būt brīvi savā māklā un es arī. Nekad nebiju domājusi, ka kāds grāmatā var justis tik līdzīgi, kā jutos es!
Daudz domāju par to, kas es esmu, kas es gribētu būt. Un pati nepamaniju kā grāmatu brīnumainā vara mani ievirzīja pareizajās sliedēs, ļaujot man saprast kas es esmu, ko es gribu un ko negribu. Es ceru turpināt lasīt grāmatas, atklāt jaunas lietas, virzīties uz priekšu savā attīstībā un tad jau redzēs – kur būs aizvedusi mani grāmatu, neredzamā, bet spēcīgā, vara!