Grāmatu brīnumainā vara.
Katrai lietai, katram notikumam un katram cilvēkam ir liela nozīme mūsu dzīvē. Mēs – cilvēki, esam būtnes, kuras ļoti viegli var pieķerties kādam vai kaut kam, un grāmatas nav izņēmums. Ja kārtīgi un nopietni padomā, tad ir ļoti grūti palikt vienaldzīgam uz kādu labu stāstu. Aizraujoši stāsti un domas, kuras apvij stāstu ir tas, kas mūs iepriecina, un liek pašiem veidot savus dzīves stāstus.
Grāmatas ir kāda autora dzīves stāsts vai kāda fantāzija, kura nav reāla. Grāmatām piemīt ļoti liels spēks, jo viņās mēs varam pastāstīt visneiedomātākos piedzīvojumus, kādus mēs tik varam iedomāties. Varam izstāstīt parastu piedzīvojumu no dzīves, un padarīt to interesantāku iekļaujot tanī mistiskas parādības, kuras visticamāk, ka neeksistē, bet ļaus lasītājam izmantot savu fantāziju un pafilazofet. Labs piemērs šādam stāstam var būt krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova sarakstītais romāns “Meistars un Margarita”, kurš var aizraut gan ar stāsta nopietnību, gan ar pārdabiskajiem notikumiem.
Protams, grāmatās nav tikai labais, jo kur ir labums tur arī būs ļaunums. Grāmatām var būt tik liela vara pār mums, ka mēs varam aizmirst, kur ir izdoma, un kur ir patiesība. Kā arī grāmatas var izmantot kā aisegu stāstot īstus un skarbus notikumus, bet maskējot tos aiz metaforām un izklāstot citādākā veidā. Tas, protams, nav vienmēr slikti, bet ja to izklāsta laikos, kad tas var izraisīt ļoti lielas nepatikšanas, tad es nezinu vai to var uztvert kā labu un cēlu rīcību vai kā ļaunuma nesēju. Labs piemērs var būt Džona Orvela utopijas romāns “Dzīvnieku ferma”.
Grāmatām nav tikai spēks iedvesmot un iepriecināt, bet gan arī iemācīt ko jaunu vai atgādināt ko labi aizmirstu. Ir pamācošas grāmatas, kuras mums māca nepadoties, un pat liek mainīties uz labāku pusi un tādējādi padarot stiprākus, pierādījums tam var būt romāns, kuru sarakstīja Hermans Hese “Demians”, kurā galvenais varonis izmēģina visu ko viņam piedāvā dzīve, un uzinot iepazīstot daudzas lietas viņš sāk apdomāt kāds viņš vēlas būt patiesībā. Dzīvē ir jāmācās no savām kļūdām, bet var arī ko iemācīties no citu pieļautajām kļūdām.
Katru grāmatu ir uzrakstījis kāds, kurš ir izvēlējies ko pastāstīt – mums lasītājiem. Tas var būt kāds interesants notikums no autora dzīves, var būt arī kāda interesanta doma ar, kuru autors ir vēlējies padalīties. Lai kāda arī būtu rakstnieka doma, viņš ar grāmatas palīdzību vēlas mums ko pastāstīt, un tā ir brīnumainā grāmatas vara, jo viņai nav robežu, viņa neuzdod jautājumus, viņa ļauj mums būt mums pašiem.