Grāmatu brīnumainā vara
Vai grāmatas cilvēkus iespaido? Vai tās var mūs izmainīt? Vai tām pār mums ir brīnumaina vara? Manuprāt, ka jā. Mūsdienās cilvēkiem ir pieejams tik daudz kā, cik vēl nekad. Viena no šim lietām noteikti ir daudz un dažādās grāmatas. Katrs cilvēks ir atšķirīgs un katram mums dzīvē ir savi mērķi, taču noteikti mēs ikviens varam atrast tādu grāmatu, kas mūsu dzīvi mazliet pamainītu, un liktu uz to paskatīties mazliet citādāk.
Manis lasītā romāna “Ēd, lūdzies, mīli” autore ir amerikāņu rakstniece Elizabete Gilberta. Šī romāna galvenā varone pārdeva visu, kas viņai piederēja, un, bez mazākajām šaubām, devās ceļot pa pasauli, lai atrastu sevi. Arī man vienmēr ir bijusi vēlme apceļot pasauli un ieraudzīt vēl neieraudzīto, taču vienmēr ir bijis kaut kas, kas mani turējis atpakaļ. Taču pēc šīs grāmatas izlasīšanas es sapratu, ka vienīgais šķērslis, kas man ir priekšā, esmu es pati. Citu cilvēku un arī sevis iedvesmota, es pieteicos “erasmus+” divu nedēļu jauniešu apmaiņas programmai. Sākumā ar lielām bailēm un neziņu, bet beigās noteikti to varu saukt par vienu no labākajām pieredzēm savā mūžā, un tas viss pateicoties izlasītajai grāmatai.
Lai arī cik ātri neattīstītos mūsu pasaule – tehnoloģijas, tiesības, cilvēki – vēl joprojām ir atrodamas vietas, kurās cilvēkiem nav dotas vienādas tiesības. Tas var būt gan dzimuma, gan rases, gan ticības, gan citu iemeslu dēļ. Manuprāt, tas, ka cilvēki tiek sadalīti kādās noteiktās grupās ir pilnīgi nepieņemami. Mēs visi piedzimstam uz vienas Zemes, un mums visiem ir jābūt līdzvērtīgām tiesībām. Sieviešu diskriminācija ir ļoti aktuāla tēma mūsdienās, taču visi tās aizsākumi meklējami jau sen. Mārgaretas Atvudas romānā “Kalpones stāsts” ļoti sīki aprakstītas sieviešu tiesības un pienākumi pirms pāris gadsimtiem. Lielāka daļa no sievietēm bija vienkāršas kalpones un bērnu dzemdētājas, tāda bija arī grāmatas galvenā varone Zemfreda. Viņām nebija tiesību izteikt savu viedokli un darīt to, ko viņas vēlas. Šādas grāmatas liek man justies pateicīgai par to, kādā valstī un laikā es dzīvoju.
Man vienmēr ir patikušas romantiskas grāmatas un viena no tām, kura man visspilgtāk ir palikusi atmiņā ir Viljama Šekspīra luga “Romeo un Džuljeta”. Šīs grāmatas stāsts vienmēr mani ir piesaistījis. Varbūt tās bija atskanīgās rindiņas, bet varbūt tā bija izcili uzrakstītā draudzība un naids divu ģimeņu, Monteki un Kapuleti, starpā. Lai cik ļoti šīs divas ģimenes bija pret Romeo un Džuljetas mīlu, tā tāpāt, manuprāt, beigās uzvarēja. Vienmēr esmu domājusi un tā arī turpināšu, ka mīlestība vienmēr uzvar, jo tā ir daudz spēcīgāka par jebkuru naidu, dusmām vai skumjām.
Grāmatām piemīt brīnumaina vara, tikai mums katram pašam ir jāsaprot, kas ir tas brīnums, kuram mums jānotic. Man tā ir dzīves baudīšana uz pilnāko, tiesības uz to, ko cilvēks ir spējīgs izdarīt un mīlestība, bez kuras šī pasaule nav iedomājama. Lasot grāmatas vēl un vēl, ir iespējams gan smelties jaunas zināšanas, gan atrast jaunus dzīves mērķus, gan iedvesmu dažādiem dzīves posmiem. Novēlu, katram atrast grāmatu, kura kaut minimāli, bet tomēr kaut cik, sniegtu iedvesmu dzīves baudīšanā, un kura liek novērtēt to, kas mums apkārt.