Grāmatu brīnumainā vara
Katrai grāmatai ir sava veida vara, kas liek aizdomāties, pārdomāt un salīdzināt dažādas reālās dzīves situācijas. Kad es lasu grāmatu, es pat neapzinoties iespaidojos no tās, un sajūtas, lasot konkrēto grāmatu, ir vienreizējas un neatkārtojamas. Man šādas sajūtas ir bijušas tikai ar divām grāmatām – Imanta Ziedoņa dzeju “Caurvējš” un Rūdolfa Blaumaņa traģēdiju “Indrāni” un vienu konkrētu Imanta Ziedoņa dzejoli “Es tevi gribu”.
Es pat nevaru aprakstīt cik ļoti man patīk Imanta Ziedoņa depresīvā, bet tajā pašā laikā, iedvesmojošā dzeja. Ziedonis māk aprakstīt ar visvienkāršākajiem vārdiem tik emocionālas un neiedomājamas sajūtas, kas manam ķermenim liek nodrebēt un tūkstošiem skudriņu pārskriet. Savā dzejā “Caurvējš” Imants Ziedonis remdējas atmiņās par labākiem laikiem. Šajā dzejā sapratu un izpratu, ka dzejoļi atšķiras viens no otra, bet tāpat Ziedonis kādā lappusē nonāks pie vienas konkrētas personas – savas mūža mīlestības. Mani “Caurvējš” pārvaldīja tāpēc, ka man uz konkrēto brīdi bija līdzīgas iekšējās sajūtas kā Ziedonim. Man bija vērtīgi lasīt Imanta sajūtas, jo viņš māk pasniegt tās uz papīra. Tik daudzos brīžos, lasot dzeju, es klusi pateicu: “Es jūtos tieši tāpat.”
“Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs, balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā, kā telpu un laiku, es tevi gribu,” šis ir dzejoļa pantiņš no Imanta Ziedoņa dzejoļa “Es tevi gribu.” “Es tevi gribu” dzejolis man ir iekritis sirdī un tāda sajūta, ka tas valda pār manām emocijām. Manā dzīvē ir viena persona, ko nevaru aizmirst un stipri mīlu un šis dzejolis, kad pirmo reizi lasīju, lika manām asarām pašām birt. Pār mani, šim dzejolim ir milzīga vara.
Skatoties uz manu personību, var saprast, ka man patīk traģēdijas, negatīvas emocijas un traģēdija “Indrāni” ir, manuprāt, viena no bēdīgākajām un sirdi plosošākajām grāmatām. Traģēdijā “Indrāni” tiek stāstīsts par dažām, diezgan trūcīgām, ģimenēm, kas cenšas sadalīt mantojumu. Indrānu tēvs un māte jau ir savos labākajos gados un grib sadalīt mantojumu saviem diviem dēliem. Indrānu tēvs negrib dot Edvardam, savam dēlam, mantojumu, jo viņam nepatīk Edvarda brūte. Tā viņi tur visu laiku cenšas sadalīt mantojumu, līdz vis sāk palikt ar vien sarežģītāk, līdz Indrānu tēvs pakarās. Šo grāmatu “Indrāni” nevar aprakstīt īsā pārspriedumā, tās visas emocijas, lasot grāmatu ir neaprakstāmas.
Es uzskatu, ka katrā grāmatā ir iekšā kā brīnums, kas tevi rosina lasīt tālāk, un tā jau ir šī grāmatas vara, ka tu nespēj no grāmatas atrauties, lai uzzinātu kas notiks tālāk.