Grāmatu brīnumainā vara
Kas ir vara? Vara ir kontroles spējas par kādu vai kaut ko. Grāmatām šī vara rodas, tad, kad mēs tās lasām vai esam pabeiguši tās lasīt. Kāpēc tas tā notiek? Pavisam vienkārši. Lasot grāmatu, mēs tajā iedziļinamies, sekojam līdz katram notikumam, gaidam, kas notiks tālāk un izlasot šo grāmatu, dažreiz pat sākam domāt savādāk, tad arī sāk darboties šī grāmatu brīnumainā vara pilnībā.
Pašam lasot Alberta Bela romānu “Būris”, kurā bija stāsts par to, kā Edmunds Bērzs tiek nolaupīts un ievietots būrī, mani arī apņēma šī grāmatas vara. Es sapratu, ka ar katru sliktu un ļaunu lietu, ko es nodaru, es būvēju sev apkārt emocinālo būri, gluži kā romānā to darīja Kārlis Dindāns, kurš arī nolaupīja Edmundu Bērzu un ne tikai viņu. Iepriekš viņš bieži zaga automašīnas, tās izjauca un detaļas pārdeva. Tajā pašā laikā arī sapratu, ka līdzinoties Bērzam, dzīvē tikšu daudz tālāk. Tas ir pašsaprotami, ka strādājot īstajā darbā, nodibinot ģimeni un esot godīgam pilsonim, dzīve būs izdevusies un, ja pat kādreiz gadītos kādas nepatikšanas, vienmēr būs kāds, kurš vēlēsies palīdzēt.
Nākamā grāmata, kurai, manuprāt, pieder brīnumaina vara, ir Rūdolfa Blaumaņa novele “Raudupiete”. Šajā grāmatā bija atgadījums, kad Matīsiņš, kas ir Raudupietes dēls, iekrita akā, un Raudupiete to redzēja, taču negāja Matīsiņam palīgā. Tas tā notika, jo Raudupiete bija iemīlējusies Kārlī un viņai likās, ka Kārlim nepatīk mazais Matīsiņš, taču tas tā nebija, tieši pretēji, Kārlim pat viņš patika, viņš vienkārši jau bija aizņemts ar citu sievieti. Šajā brīdī atkal Blaumaņa novele ieguva varu pār mani. Es sapratu, ka ne vienmēr dzīvē viss notiek tā, kā mums liekas, protams, atkal varam nonākt pie fakta, ka ļauns ne pie kā laba nenoved.
Kā pēdējo gramatu, es vēlētos minēt Prospēra Merinē noveli “Mateo Falkone”. Šajā grāmatā Mateo Falkonem bija tikai viens dēls, kurš kādu dienu tika atstāts viens mājās. Tā nu sanāca, ka garām Mateo mājai devās zaglis, kas bija Mateo paziņa, viņš bēga no šerifa. Mateo dēls ilgi nedomādams zagli paslēpa tā, lai nepaliktu neviens pavediens. Pēc brīža ieradās šerifs un dēlam jautāja par zagli, protams, dēls izlikās, ka neko nezin līdz brīdim, kad šerifs dēlam piedāvāja apmaiņā pulksteni. Mateo dēls nekavējoties norādīja uz zagļa slēptuvi un zaglis tika aiztūrēts. Protams, Mateo nebija priecīgs par dēla izdarību un dēlu pēc kāda laika nošāva. Te nu atkal grāmatas vara lika man pārdomāt to, ka nodevība un mantkārība noved tikai pie ļaunuma.
Noslēgumā es vēlētos pateikt, ka grāmata nav domāta tikai lasīšanai. Nav jēgas lasīt grāmatu, ja mēs to nevēlamies. Ja mēs to daram, tad mēs tajā neiedziļinamies, mēs neļaujam grāmatai pārņemt varu pār mums, bet tas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs. Tā mēs kļūstam gudrāki un varbūt pat mainām savu domāšanu un, ja mums liekas, ka mēs jau esam pietiekami gudri un mūs apmierina mūsu domāšana, tad vienkārši jāpaskatās uz sevi no malas un tiešām jāpadomā par to, kā būtu, ja es būtu citādāks.