Grāmatu brīnumainā vara.
Es nekad nebiju iedomājusies, ka grāmatas var mainīt manus uzskatus, nemaz nerunājot par jebkāda veida kardinālām izmaiņām. Tā es domāju, līdz izlasīju Rūdolfa Blaumaņa noveli “Purva bridējs” un Vizmas Belševicas darbu “Anna – Antigone.”
Novelē “Purva bridējs” tiek stāstīts par Kristīni, kura iemīlas Edgarā. Edgars ir dzērājs un varētu pat teikt, ka neveiksminieks. Kristīnes mātei ir daudz pretenziju pret Edgaru, kas ir ļoti saprotams – Kristīne simpatizē arī Akmentiņam, kurš ir bagāts un ar nopietnu dzīves uztveri. Kristīnei ir jāizvēlas viens no puišiem, un nu viņa ir nopietnas izvēles priekšā. No vienas puses ir mātes spiediens precēt Akmentiņu, no otras puses Kristīnei īstas jūtas ir tikai un vienīgi pret Edgaru. Pēc garas notikumu virknes Kristīne tomēr izvēlas Edgaru – dzērāju! Tāpēc, ka Kristīne uzskata, ka labāk ir būt kaut vai nabadzei, toties laimīgai, nekā nelaimīgai bagātniecei. Un, ziniet, es tam piekrītu. Man pašai arī nav vajadzīga ne villa, ne dārga mašīna, ja man blakus nav mana sirdspuķīte. Un šo dzīves gudrību es sapratu un pilnībā sāku apzināties tikai pēc šīs noveles izlasīšanas. Zinot sevi, es stipri šaubos, ka būtu šo sapratusi tik agrā jaunībā, ja nebūtu izlasījusi “Purva bridēju”.
Protams, ka nezināju, vai novele “Purva bridējs” ir balstīta uz patiesiem notikumiem, tāpēc empatizēt un sasaistīt savu dzīvi ar šo darbu līdz galam nevarēju – neuzskatu, ka būtu reālo dzīvi jāsaista ar fantazētiem stāstiem. Pirmais darbs, uz kuru varēju “balstīt” savas dzīves izvēles, ir Vizmas Belševicas darbs “Anna – Antigone.” Tas ir stāsts par V. Belševicas draudzeni, kura V. Belševicai ļoti daudz palīdzēja. Kā zināms, autore lielāko daļu savas dzīves pavadījusi ratiņkrēslā, tāpēc viņai pat pavisam ikdienišķas lietas bija liels pārbaudījums. Bet Anna bija ļoti stipra un neskatoties ne uz ko ar V. Belševicu draudzējās, kopā pavadīja laiku un pat gāja uz teātri, palīdzēja stumt V. Belševicu ratiņkrēsla, neuzskatot to par kādu īpašu pakalpojumu, bet gan redzot to kā pašsaprotamu lietu. Pat mūsdienās ir grūti ar ratiņkrēslu, kur nu vēl tajā laikā! Un tad es sapratu visskaistākie cilvēki ir tie, kuri pilnībā atdodas citam, lai palīdzētu, to pat neuzskatot un neredzot kā kādu cēlu darbību.
Protams, bez visa iepriekš pieminētā, šo darbu izlasīšana ir papildinājusi manu vārdu krājumu. Kā arī kā ko ļoti vērtīgu es uzskatu to, ka esmu uzzinājusi, kā šajos darbos aprakstītajā laikā cilvēki ir dzīvojuši.
Iepazīšanās ar Rūdolfa Blaumaņa noveli “Purva bridējs” un Vizmas Belševicas darbu “Anna - Antigone” mani ir padarījusi viedāku un emocionāli inteliģentāku, kā arī iemācījusi empatizēt ar citiem, nemaz nerunājot par pašupurēšanos citu cilvēku labā.