Grāmatu brīnumainā vara
Manuprāt mūsdienu kultūrā ir daudzas un dažādas lietas, kas spēj cilvēkus ievilkt savā varā. Sociālie mēdiji ir plaši izplatīti kultūras vidē un es katru dienu izjūtu to varu pār manu ikdienas dzīvi. Tie bieži ietekmē vērtības un uzkatus par savu un apkārtējo cilvēku dzīvi. Komerckino ir vel viena lielā kūltūras joma, kuras ietekmi uz manas dzīves vērtībām es izjūtu gandrīz ikdienišķi. Literatūra manuprāt šajā masu mēdiju jūklī tiek aizmirsta, kā lieta, kas tik pat stipri ir spējīga palīdzēt izprast manas dzīves vērtības un emocionālās robežas, pat ja sākotnēji es to nebiju gaidijusi.
Es bērnībā uzaugu noslēgtā vērtību lokā, mācoties no saviem vecākiem un mazās kūltūras daļiņas, kas man bija pieejama. Izaugot arī manas vērtības izauga lielākā apvārsnī. Sabiedrībā uzaugu ar noteiktām labajām un sliktajām vērtībām, kuras parasti masu kultūrā tiek rādītas tikai melnā vai baltā gaismā. Komerckino bieži tiek parādīti divu veidu arhitipi – labais un sliktais, bet grāmatas man ir palīdzējušas saprast savas un sabiedrības vērtības no cita skatu punkta. Lasot Alberta Bels grāmatu “Būris” es ievēroju, kā katram galvenajam varonim ir sabiedrībā slikta vērtība, kas tam palīdz izdīvot. Strūga strādājot par izmeklētāju bieži bija spiests uz cilvēkiem skatīties no tumšākās puses, lai spētu atras slepkavu. Bērzs atrodoties būrī, lai izdzīvotu bija spiests uz dzīvi skatīties tuvredzīgi. Es ikdienā saskaros ar depresiju un sociālām trauksmēm, šīs grūtības man liek no malas izskatīties vienaldzīgai vai pārāk atkarīgai no citiem. Lasot šo grāmatu man bija iespēja iziet no savām un sabiedrības vērtībām, un saprast, ka nevienmēr ir slikti uzvesties morāli nepareizi, jo tas ir veids, kā izdzīvot savā iekšējā un sabiedrības telpā.
Manuprāt, brīnumainā vara grāmatās ir iespēja uz brīdi izkāpt no savas iekšējās pasaules un ielūkoties citu cilvēku pasaulē. Es pēdējā laikā ceņšos ievērot savas domāšanas kļūdas, kas bieži saistās ar dzīvošanu pagātnē. Es redzu vērtību tajā, ka spēju atminēties notikuša, bet viss biežāk skatīties pagātnē mani ierobežo no tā, kas varētu notikt nākotnē. Šī domāšanas kļūda ir saistīta ar ideju, par vientulību. Nespēja izkāpt no savas iekšējas pasaules man liek aizmirst par to, ka citi cilvēki iet cauri tām pašām emocijām, kas manī rada grūtības. Lasot Pētera Draguna dzejas krājumu “Tumšā stunda” es ievēroju viņa liela pieķeršanos pagātnei. Sajūta it kā manas emocijas lasu cauri cita cilvēka prātam. Nāve dzejā bieži tika pieminēta, kā pagātnes notikums, kas tagadnē mana skatijumu dzīvei uz priekšu. Pagātne savijas ar tagadi, bet nākotne šķiet pārāk blāva un nezināma. Es ievēroju to, kā bieži savus uzskatus balstu lietās, kas jau notikušas pagātnē. Nezināmais ir emocionāli atbrīvojošs, bet pagātne iesprosto.
Grāmatās ir negaidīti stipra vara, kas ļauj apšaubīt manus iekšējas principus. Es spēju saredzēt savas labās vērtības, bet sliktās izceļas tik pat daudz. Grāmatas manā uztverē parāda cilvēcību gan skaistajā, gan neglītajā.