“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.” (I. Ziedonis)
Šajā pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, bet katrs esam savādāks. Katram ir savādākas vērtības, mērķi, uzskati u.t.t. Cilvēki nebūtu, kādi ir, ja katrs neatšķirtos un pasaule būtu drūma, garlaicīga. Varbūt viens seko prātam, bet otrs sirdij, bet tomēr katram izvēle būs cita, jo visi atšķiramies.
Rūdolfa Blaumaņa darbā “Purva bridējs” galvenajai varonei Kristīnei nācās saskarties ar problēmu, kad viņa nevarēja izšķirties starp to vai būt kopā ar bagāto, gudro Akmentiņu vai tomēr ar Edgaru, kurš nav bagāts un ar kuru nākotne nešķiet pārāk spīdoša, bet Kristīne tomēr izvēlējās Edgaru. Dzīvē nav svarīgākais darīt to, kas šķiet pareizāk, to kas šķiet nesīs lielus ienākumus vai lielas balvas, dzīvē ir svarīgi sekot sev un savai sirdij. Protams prāts vienmēr ir jāpieslēdz, bet vienmēr ir jāseko tam, ko saka sirds. Es domāju, ka šādi tu vari būt laimīgāks, jo varbūt tev mazāk būs, bet būsi laimīgs ar kādu, kurš patiesi tevi mīl un tu patiesi mīli viņu pretī un nekas cits vairāk nav vajadzīgs.
Vienmēr lietas var neizdoties, plāni mainīties un es uzskatu, ka tas ir tikai normāli un cilvēcīgi. Cilvēki un es mācos no kļūdām un šādi gūst pieredzi, varbūt, kas nav bijusi labākā, bet pieredze paliks un tā sekos līdzi visam, tālākajā dzīvē. Regīnas Ezeras darbā “Aka” Laura arī kļūdījās apprecot ne to labāko vīru, bet šī pieredze viņai bija ļoti svarīga. Tālākajā dzīve, tas viņai noderēs un iespējams viņas vērtības mainīs, kas noderētu cita vīra meklējumos, kas darbā vēlāk arī notiek. Man šķiet, ka dzīvē visu nosaka tevis izdarītās izvēles, lai kāda šī izvēle būtu, tā vienmēr būs un paliks pieredze, kas kā jau iepriekš minēju – sekos tev kā bagāža.
Ievadā jau minēju, ka visi ir dažādi. Cilvēkam var būt gan dziļa sirds, gan sekla, bet neaizmirsti, ka padoties nekad nevajag. Ja esi no sākuma domājis sekli un piemēram kā R. Blaumaņa darbā “Purva bridējs” domājis, ka labāk jau izvēlēties pareizo izvēli, nevis riskēt vai klausīt sirdij, vienmēr atceries, ka padoties nevajag, bet gan tomēr padomāt dziļāk, saprast, ko es pats vēlos, kas ir tas ceļš, kuru es iešu? Pat, ja sanāks kļūdīties nevajag apstāties, tā ir vislielākā kļūda. Kad cilvēks padodas, viņš nekad nesasniegs vēlamo mērķi, jo viņš neseko savai sirdij, ne prātam, bet gan ļauj liktenim izdarīt izvēli, kas rezultējās nelaimīgā nākotnē.
Lai kāds cilvēks būtu ar dziļu sirdi vai seklu, bet vienmēr ir jāiegūst vēlamais rezultāts, kādu tieši tu vēlies. Seko savai sirdij, pieslēdz prātu un atceries, ka neveiksmes ir tikai normāli, tās būs vienmēr, bet galvenais ir nepadoties, lai nenonāktu dzīves beigās nelaimīgā situācijā.