“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.”
Cilvēki uz pasaules ir dažādi. Ir cilvēki kas strādā par naudu un ir sautīgi, ir cilvēki, kas gan strādā attalgotu darbu, gan dažreiz brīvprātīgu. Cilvēki kuri dažreiz strādā bez atalgojuma, jeb piedalās visādās labdarības akcijās ir parastie vidusmēra cilvēki. Uz šīs planētas, par laimi, ir arī tadi cilvēki kuri var strādāt bez attalgojuma Un viss ko viņiem vajag ir tās emocijas, kas viņus dzen uz priekšu, jeb gandarijuma sajūta par labi paveiktu darbu. Vidusmēra cilvēks šo brīvprātīgo darbu dara periodiski, lai tam būtu sajūta, ka viņš dzīvē ir izdarījis kaut ko labu, kas pectam neatmaksājās ar naudu, bet pozitīvām emocijām, kuras, par laimi, prātā paliek uz mūžu, nevis kā nauda – “nāk un iet”.
James Sallis, amerikāņu autors, ir sarakstījis noveli “Drive”, jeb brauciens. Šī grāmata pirmā man ienāca prātā ieraugot domraksta 3. tematu, jo tās galvenais varonis, bija ar ļoti dziļu sirdi, savā veidā. Viņam kaimiņos ievācās sieviete vārdā Irēna kopā ar savu dēlu Benicio. Kā jau kaimiņiem pieklājas viņš aizgāja iepazīties ar viņiem. Viņš uzzinājis ka viņas dēla tēvs ir cietumā, palīdzēja Irēnai audzināt viņas dēlu. Šādi šajā grāmatā izpaudās pirmā “dziļās sirds” pazīme. Otrā pazīme izpaudās tajā brīdī, kad Benicio tēvs iznāca no cietuma. Viņš bija parādā paprāvu naudas summu sliktiem cilvēkiem un, zinot to, ka šis kaimiņš agrāk ir bijis sacīkšu braucējs vērsās pie tā ar ideju aplaupīt banku. Grāmatas galvenais varonis piekrita šai domai, bet beigās aplaupīšanas laikā Benicio tēvs tika nošauts un galvenajam varonim bija jauzņemās tēva loma.
M. Bulgakova romānā “Meistars un Margarita” sirds dziļums izpaudās savādāk. Margarita tik ļoti milēja meistaru, ka beigu beigās noslēdza darījumu ar pašu sātanu, lai Meistars būtu viņas. Diemžel, Velns viņu pievila un beigās gan Meistars, gan Margarita. Dzives patiesiba – lai cik jūtas pret citu cilvēku ir lielas, ar varu un burvestibām neviens vēl nevienu nav ieguvis, varbūt ir, bet, varu derēt, ka tas ir beidzies ar lielām sekām. Pēc mērķiem ir jātiecas, bet dzīves skarbā patiesība ir tāda - ne viss ir iespējams, ja kaut kas ir atkarīgs no cita/ citiem cilvēkiem. Citus nevar iegūt ar varu, tad tas vairs nebūs sirds dziļums, bet gan paverdzināšana un spīdzināšana pret paša gribu.
Šajā pēdējā domraksta galvenās daļas rindkopā es vēlos iekļaut kaut ko no sevis. Es uzskatu, ka esmu ļoti sirsnīgs. Man galvenais tiešām dzīvē nav nauda, jo pozitīvas emocijas un gandarījuma sajūtu par labi paveiktu darbu nevar nopirkt par nekādu naudu. Protams nauda ir iesaistīta, lai pie šīm emocijām tiktu, kā piemērs ir tas, ka ir jāielej degviela, lai tiktu uz to vietu kur iegūt šīs pozitīvās emocijas. Man galvenais ir pavadīt laiku ar cilvēkiem ko es mīlu – mamma, tētis, brālis, bet vissvarīgāk ar manu draudzeni. Teiksim tā, mana draudzene nav pilnībā vesals cilvēks, viņai ir iedzimta kaite, kas “spēlējas” ar viņas emocijām. Viņa ir viegli aizkaitināma, un, kad ir aizkaitināta, diemžēl, sāk darīt sliktas lietas, tāpēc es viņai sniedzu pašu dārgāko – sevi, jo vienīgais kas var tādos brīžos viņu iepriecināt esmu es. Pretī es viņai neprasu neko, jo man galvenais ir tas, ka viņai ir labi.
Secinājumu var izdarīt tikai vienu – katrs veido savu dzīvi kā vien māk un grib. Citam svarigākais dzīvē ir nauda, bet otram emocijas. Naudu mūsdienās var nopelnīt jebkurš, tie papīrīši un monētas visiem ir vienādi, bet emocijas ir bezgalīgi daudz. Pirms sāc ko darīt – padomā. Varbūt kādam tu, kā cilvēks, esi visvērtīgākais uz pasaules, bet tu kā muļķis savās acīs redzi tikai krāsainus papīrīšus, kuru vērtība nekad nemainīsies…