Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Šogad mēs atzīmesim Latvijas Simtgadi, tas nav daudz, bet tā ir mana zeme, kura ir bagāta ar kultūru, vēsturi un tradīcijām. Daudz kas mainījas šajā gadsimtā: mums bija un nebija neatkarība, bija un nebija demokratija, kā arī prezidents. Par Latviju daudz ir rakstijuši slavnejuši tādi rakstnieki kā: Andrejs Pumpurs, Rainis, Imants Ziedonis. Paši viņi bija īsteni savas zemes un tautas patrioti. Latvijai ir sava un izcila kultūra, par to liecina pirms 2 gadiem uzņemta filma “Es esmu šeit”, kura ieguva Berlīnes kinofestivālā balvu. Arī katru ceturto gadu Latvijā notiek “Dziesmu un dēju svētki”, kopš 1873. gada. Šogad tie ir īpaši, jo viņi ir saistīti ar Latvijas Simtgadi. Bet tas nav viss! Šogad būs vislielakais dalībnieku skaits, nekā iepriekšajos svētkos. Vai tad mēs varam ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu?
Es uzskatu, ka bez savas vēstures zināšanās cilvēks nevar būt kādas tautas dalibnieks. Ja cilvēks nezina kad ir Latvijas neatkarības diena vai Ligo, tad tadam cilvēkam nav nakotnes, jo bez pagātnes nevar būt nakotnes. Piemēram, Andrejsa Pumpura eposā “Lāčplēsis” ir attaisnota tautas varonība, cīņā pret vācu bruniniekiem un tumšajiem spēkiem, kuri meģina iznīcināt tēvzemi. No šaja eposa es saprotu, ka var ienaidniekus uzvarēt ar mīlestības un draudzības palidzību. Protams, ka Latvijai mūsdienās ir ienaidnieki – tas ir Krievija. 1940. gadā PSRS okupēja Latviju un to mēs nekad neaizmirsisim 2008. gadā jau Krievija okupēja Guizijas teritoriju - Osetiju, kā arī 90. gados Abhaziju, bet 2014. gadā Krievija okupēja Ukrainas Krimu un sāka kāru Donbasā. Mums jābūt ļoti kartīgi šajā jautājumā, jo tāds viesis, kā Krievija var uzbrukt jebkurā laikā.
To saprata arī Rainis, kurš bija netikai rakstnieks, bet arī politiķis. 1905. gadā viņš pameta Latviju, emigrējot uz Šveici, jo pirms tam viņš aktīvi piedalijas 1905. gada revolūcijai. Viņš saprata ko ar viņi var izdarīt Krievijas Imperijas pārstavji. Viņam bija ļoti grūti dzīvot Šveice, jo bez viņas Aspazijas, Rainim bija nepieciešams rakstīt milestibas vēstules. Viniem bija ļoti ilgs, grūts un skaists mīlesstasts. Skatoties uz ši piemēru es varu saprast, ka tikai reala mīlestība var palidzēt pasaulei izdzīvot.
Savukārt “Dziesmu un dēju svētki” ir dziļi brinumaini un skaisti svētki. No tiem veidojam mūsu kultūra, mūsu kultūras kanons, kopš 1873. gada visa pasaule zina, ka ir tads valsts kā Latvija un viniem notiek tads liels pasakums.
Nobeigumā gribētu pateikt tikai vienu mums jālepojas par savu valsti, jo tikai kad vairums no cilvēkiem to sapratis, tikai tad Latvija būs noteikti neatkarīga. Mums ir vēsture, mums ir kultūra un tradicijas – viss ir mūsū rokās.