Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
2018. gads ir ļoti nozīmīgs mūsu valstij: Latvijai ir simts gadi. Daudz cilvēku izdomā lielus pasākumus šiem svētkiem, vairākas sagatavošanas no kuriem sākas jau dažus gadus atpakaļ. Tomēr svētki, cik lieli tas nebūtu, nevar parādīt visu Latvijas mantojumu. Kultūra bija veidota veselu gadsimtu, un tagad mēs varam to gan ieraudzīt, gan saklausīt, gan izprast.
Visvieglāk iepazīsties ar kādu kultūru ir ieraudzīt to, un mūsu valstī tas ir iespējams izdarīt dažādos veidos. Piemēram, var aizbraukt uz Latvijas vecpilsētām un ieraudzīt dažus pilis, drupas vai pieminekļus, kas ir veltīti senajiem notikumiem. Lai iepazītos ar mākslu, var doties uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur ir savākti latviešu gleznotāju darbi. Bet ir arī iespēja ieraudzīt mūsu gadsimti, neizejot no mājas: apskatīt latviešu filmas. No tiem man vismīļāka ir “Vai viegli būt jaunam?”, režisors Juris Podnieks. Tā bija filmēta XX. gadsimta beigās un ir izveidota no interviju kopuma, kur jaunieši no Latvijas stāsta par saviem dzīves stastījumiem un skatiem.
Mūsu tauti nereti nosauka par visdejošāku, kas nav brīnoši, jo mēs esam ļoti saistīti ar mūziku. Ikviens latvietis jums būtu teicis, ka vispiemērotākais veids saklausīt mūsu kultūru ir Dziesmas un Deju svētku apmeklēšana. Tas ir pasākums, kas vienu reizi piecos gados apvieno tūkstošus skatītajus, dziedātājus un dejotājus. Arī var paklausīt mūsu slavenā kompozitora Raimonda Paula dažus darbus vai mūsu populāras grupas Prāta Vētras dziesmas.
Tomēr nav labākas lietas, kas atspoguļo visu kultūras mantojumu, kā literatūra. Tā var aprakstīt vēsturiskus notikumus un pārdomas par tiem, dažu cilvēku dzīves un viņu domas. Piemēram, Māra Bērziņa romānā “Svina garša” ir attēlota Latvija II. Pasaules kara laikā un cilvēki, kuri nezaudēja savas īpašības, morāles un jūtas, neskatoties uz visu. Latviskuma kodu var atrast tādu rakstnieku darbos, kā Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un Aleksandrs Čaks. Viņi rakstīja par visu Latvijas skaistumu– par upēm, par jūru, par debesīm un, protams, par Rīgu.
Man ir lepnums, ka Latvijā ir tik daudz lietu, kas parāda mūsu gadsimta stāstu. Ja arī mēs nedzīvojam vislielākajā vai visbagātākajā valstī, Latvija – ir mana māja, un es apsolu darīt visu, lai bagātinātu mūsu kultūras mantojumu tālāk.