Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Katrai gadsimtai un tās paaudzei ir savas vērtības, uzskati un idējas. Es piederu pie 21. gadsimta paaudzei, tāpēc, lai saprastu savu gadsimtu, es taisīju akcentu uz nozarēm ar modernākiem uzskatiem, jo tikai tur es varu atrast atbildes uz jautājumus, kas rodas mana astoņpadsmit gadīgā ceļā. Mana paaudze ir ļoti atsķirīga paaudze. Arī visi pasākumi bija atšķirīgi no mūsdienas. Tāpēc lai izprastu savu gadsimtu, es apmeklēju piemerotus pasākumus, teātra izrādes gan arī lasīju moderno latviešu literatūru.
Savu pētīšanas ceļu es sācīju septembrī no pasākuma ar nosaukumu “Ceļojums ar dzejniekiem”, kas notika Ķīpsalā. Šī notikuma galvenā doma bija iepazistīnāt klausītājus ar moderno literatūru latviešu valodā, ka arī paradīt nozīmīgas ielas un ēkas Ķīpsaļā, saistītas kā ar literatūru, tā arī ar dzejniekiem. Katram bija karte ar vietam (bija apmērām 12 vietas), kurus bija jāapmeklē visā ceļojuma garumā. Katrā vietā lasīja savus darbus, viens no moderniem dzejniekiem. Es spilgti atceros dzejnieku Edvīnu Raupu, kurš lasījas savas dzejoļus. Viņš palika mana atmiņa, jo ļoti precīzi aprakstīja mūsdienās cilvēka vērtības, kas palīdzēja man palikt tuvāk pie mana gadsimta. Neskatoties uz to, ka Edvīns Raups pieder pie 20. gs. viņš zina un raksta visu par 21. gadsimtu.
Visiem ir zināms, ka literatūrā ir atklāti visi problēmi, jautājumi un tos risinājumi un atbildes. Lai saprastu starpību starp pagājušo paaudzi un tagadējo paaudzi, es izlasīju Noras Ikstenas romānu “Mātes piens”. Romānā ir attēloti attiecības starp mātei un meitai. Un ir attēloti ļoti nesaprotamas attiecības. Romāna var novērot arī vēstures sižetu: kā mainījas valsts un kā to ietekmēja parastus cilvēkus. Vēsturiskā sižeta līnija palīdz izprast starpību dzīvēs pozīcijās tad un tagad. Manuprāt, vēstures notikumi ļoti maina cilvēka uzskatus, vērtības un idējas, tāpēc es izvēlējos nolasīt Noras Ikstenas romānu. Autore ļoti precīzi aprakstīja to, kas palīdzēja man uzzināt par savu gadsimtu. Visa grāmata ir uzrakstīta par 20. gadsimtu 80. gadiem, bet autore ir mūsdienīga, tāpēc ir iespējami visā romāna garumā izsekot domas par jauno paaudzi.
Pēdējā nozare, kuru es apmeklēju, bija teatrīs. Skolā mēs lasījam Māra Bērziņa romānu “Svina garša”. Romāns arī pieder pie 21. gadsimta literatūras. Arī kā iepriekš minēta romāna “Mātes piens”, Māris Bērziņš aprakstīja vēstures notikumus, kuros dzīvoja galvenais varonis. Es ļoti gribēju ieraudzīt, kā moderni teātra režisori attiecas pret Otrā pasaules kara notikumiem, kas bija attēloti romāna, un kadā veidā viņi to var paradīt. Es biju Valtera Sīļa izrādē un godīgi sakot, man nebija tādas emocijas, kurus es gribēju sajūst, skatoties izrādi. Bet pēc teatrī ar sapratīju, ka manai paaudzei, 21. gadsimta paaudzei, vairs nav tādas emocijas, kas bija cilvēkiem 20. gadsimtā.
Pēc visam izlasītām grāmatām, apmeklētām teātra izrādēm un pasākumiem es nevaru līdz galām saprast savu gadsimtu. Laiks iet un mainās visapkārt: kā uzskati, tā arī vērtības . Lai izprastu savu gadsimtu līdz galām, man jālasa, jāskatās un jāklausās vēl vairāk, taču es nedomāju, ka ir iespējami to uztaisīt sava mūža garumā.