Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, laikā, kad visi var cinīties par savām tiesībam, kad nav nekādas cenzūras, kad kaiminiem var būt pavisam dažādas vertības, bet viņi tomēr varēs draudzēties un viegli komunicēt. Mūsdienās mēs esam brīvi un pasaule ļauj mums darīt visu, ko mēs gribām. Piemērām, cilvēks var ceļot visur, var iemācīties jeb kādu eksistējošo valodu, var dabūt visu vajadzēto informāciju ka arī ir iespējams vienmēr un visur atrast draugus un sēkotājus, lai pastastīt viņiem savas idējas. Tas viss ir piejams šodien, bet vai tā bija vienmēr?
Literatūra ir tieši saistīta ar vēsturi. No grāmatas mēs varām zināt ka cilvēki dzīvoja, kādas bija problēmas, ka viņi to risināja un kā rīkoties mums. No Andra Pumpura eposa “Lāčplēsis”, mēs redzām, ka cilvēkiem tajos laikos vajadzēja varoņis. Cilvēkiem bija jātic brinumā, lai motivēt un sastiprināt savu tauti. Cilvēkiem bija grūtāk kontaktēties un apvienoties, viniem vajadzēja kaut kas kopīgs. Par tādu kļuva Lāčplēsis – tautas simbols, ar kuru visi virieši gribēja būt lidzīgam.
Kopā ar vēsturi mainījas arī literatūra. Pēc atmodas laika, kad cilvēki sāka lasīt vairāk, izauga pieprasījums daudz rakstīt. Mainījas cilvēkas skats uz dzīvi un literatūra varēja to kontrolēt. Daudzie lasīja un rakstīja dzejoļus. Īpaši man patīk ka to darīja Imants Ziedonis. Viņš atspoguļoja savas gadsimtas realitāti. Ziedonis daudz rakstīja par dzīves jēgas meklēšanu par mīlestību, par savu valsti. Cilvēkam tajos laikos bija augstas vertības, kuras sakrīst ari mūsu vertībam šodien. Imants Ziedonis rakstīja: “Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikiem kļūst mazāk, lai izaugtu liels.” Un es ar to piekrītu. Manuprāt, cilvēki tagad ir pavisam citi, bet kaut kas vienmēr paliks nemainīgs.
Jaunākas literatūras rakstnieki jau raksta pavisam atverti. Viņi stāsta visiem savas dvēseles sāpumus un nebaidās, ka lasītāju viņus nesapratīs. Piemēram, Nora Ikstena savā romanā “Mātes piens” stastīja par problēmām starp matei un meitai, izlasot kura satraucās katrs lasītajs. Tas parāda, ka cilvēk tagad ir ļoti sapratīgie, ir gatavi klausīties par citām un stastīt par savām sāpēm.
Man ir ļoti komforti dzīvot savā gadsimtā. Es varu piekrist ar daudzām vērtībam, ar kurus manas vecāki un skolotaj nepiekrīt. Es jūtu ka piedzima pareiza vietā un laikā.