Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu, grūts uzdevums, bet arī ar šo uzdevumu jaunakai paaudzei ir iepēja sadarboties. Jau 19 gadus es dzīvu Rīgā, Latvijā, vietā, ar kuru es lepjos. Mani radinieki, draugi un tām līdzigie cilvēki ari ir dzimuši šeit un cēru, ka viņi nekād neaizdomās braukt uz citādu valstī. Kāpēc es esmu lepna par savu valstī? Var būt, tāpēc, kā manā valstī ir stiprakie cilvēki, var būt, tāpēc, kā arī mazā valstī, var būt liels sirds un trešais, tāpēc kā Latvijā rodas dažie talanti; vai ari lietas, kuri nekād un nekūr vairs nebūs. Pēdējais gadsimts, gadsimts, kad musu pasaulē rodas daudz jaunu kultūras kanonu un īpaši, par to es grībetu parunāt.
Pirmkārt, gribetu pateikt par tadiem populāriem cilvēkiem, ka Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Intars Būsulis – šie cilvēki veido no musu māzas Latvijas, pazīstamo vietu, bez šiem cilvēkiem, cilvēku skaits kurš zin Latviju būtu mazāks. Otrkārt, tadas jaunas grupas, piemēram, “Bermudu divsturis”, ir pazistami tikai Latvijā, bet ļoti slikti ietekme uz pusaudžiem un berniem, jo dziesmās ir žargonismie. Rūnājot par mūziku Latvijā nevāru pateikt savu viedokli viena vardā, jo ir cilveki ar lielu talantu, bet mum paaudze klausas tikai šos dziedatājus, kuri labak danco, nekad dziedo.
Grāmatas, lietas par kurus es vāru runāt un vel reiz runāt, tas ir mana miļāka tēma, nezīnu kapēc es to temu neuzliku pirmā vietā, jo tikai pec grāmatas lasīšanas es varu paklausīties mūziku. Grāmata - liela iespēja attistities ne fiziski, bet morāli, attistīt sāvu dvēseli un sirdi, kurš ir blakus dveselei, nerunāšu par smādzeni, tas ir saprotams, ka kad cilveks lasā, viņš attista prāti. Ka var attistīt sirdī lasot grāmātus? Viegli! Pirmkart, vajag paņemt romānus vai drammus, ari Latvijā ir rakstniece – kura, manuprāt, palīdz saprast kas ir milestība un dzīve. Viņa rakstīja ļoti lieliskus esejus, un vienu no tiem es zinu no galvas, “Muzīga milestība”. Visa eseja sastāv no citatiem un populārāka visa pasaule ir: “Galvenais dzīvē, mīlēt un būt milētam.”, taču cēru ka, kad cilvēks izlasīs šo esēju viņš saprotis, ka galvenais dzīve ir ne nauda un ne māja ar lielu baseinu, galvenais ir milestība, cilvēks blakus un radinieku / draugu veselību, tad būs laime.
Vel viena “lieta” kura veido musu kononu ir kinoindustrīja, godīgi sakot, es ļoti rēti skatos latvijas kanālus, vai filmus, man daudzak patīkami ir arzimnieku filmi. Bet ir divas filmas, kuri paliek manā atmiņā, tas ir “Es esmu šeit” un “Mamma, es tēvi mīlu”, šiem filmiem nav līdzīgs sižets, vai saturs, bet visi notikumi bija Latvijā un režisori ari bija latvieši, taču varu pati pateikt, kā arī tads māzs valsts ka Latvija var filmēt un ražot labus filmus.
Galu galā, teikšu ka musu kultūru un to kanonus vajag attistīt, un var būt musu nakotnei būtu vēl labāk neka tagād.