“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi”. (I. Ziedonis)
Katram cilvēkam ir savs piemērs dzīvē, daudziem tas ir labs, kurš palīdz attīstīties, bet ir arī slikti piemēri. Es esmu laimīga, jo priekš manis bija atvērti cēļi uz latviešu literatūru, kur es uztvēru daudzus cilvēkus par ļoti izcilam un dziļam personībam. Es gribu atzīmēt trīs cilvēkus, kuri palīdzēja man dzīvē, tas ir: Aleksandrs Čaks, Regīna Ezera ar savu romānu “Aka” un Renārs Vimba ar filmu “Es esmu šeit”.
Aleksandrs Čaks ir izcils pilsētas rakstnieks, kurš ir saistīts ar medicīnu un strēlniekiem. Viņš urbānisma pārstāvis, kā arī viņam ir veltīts muzejs un par godu Čakam ir nosaukta iela. Savās dzejās viņš ir ļoti plaši aprakstījis Rīgas dzīvi un tās cilvēkus. Dzejnieks ļoti mīlēja savu pilsētu un viņu darbos ir daudz runāts par Rīgas elementiem, bulvariem, nomali, strēlniekiem, atstumtiem cilvēkiem un afišām. Čaks ļoti gaiši attēlo pilsētas centru, jo tā ir vieta, kur satiekas inteleģence un ubagi, dzērāji un muzikanti, kuri cenšas nopelnīt naudu. Čaks neaizmirsa arī par mīlestību. Viņš ļoti skaisti apraksta to dzejā “Atzīšanās”. Kaut gan tēma ir ļoti skumja un depresīva, dzejnieks rāda mīlestību pret sievieti un sāpes, jo galvenais varonis nesaņem pretmīlu. Čaks ļoti precīzi izskaidro galveno tēlu “es”, jaunkundzi un vietu, kur viss notiek – tramvajs, kurš brauc par Rīgas ielām. Man visvairāk patika ši dzeja, jo tur parādītas īstas jūtas, ilgas pēc mīļa cilvēka, satraukums par to, ka viņi nekad nesatiksies un tāda naivā mīlestība. Esmu ļoti pateicīga Čakam, jo tēmas ir ļoti man tūvas.
Nākamais cilvēks, kurš mani iedvēsmoja ir Regīna Ezera. Viņa ir viena no talantīgākajām un strādīgākajām rakstniecēm latviešu prozaiķu saimē, kuras darbi pārstāv visus prozas pamatžanrus – romānu, garu stāstu un noveli. Viens no vispazīstamākajiem darbiem ir romāns “Aka”, kuru viņa uzrakstīja 1972. gadā un pēc kura fragmentiem ir uzņemta filma “Ezera sonāte”. Ši filma ir par sievietes grūto dzīvi un izvēli. Šajā romānā ir ļoti labi redzams mīlestības trijstūris un grūtības lēmumu pieņemšanā, ļoti aktuāla tēma mūsdienās. Man dzīvē arī ir momenti, kad vajag upuret, lai kaut ko izmainīt, bet es nekad nepalikšu uz vietas un nepadošos, skatoties uz tādu veiksmīgu piemēru.
Pedējais cilvēks, kurš izauga manās acīs ir Renārs Vimba ar savu filmu “Es esmu šeit”. Filma stāsta par meitenes Rajas grūto dzīvi. Par galveno tēmu tika paņēmti grūtības savstarpējās attiecībās un Rīgas elementi. Ļoti ieinteresēja sižets, jo tās ir uzrakstīts un sastādīts talantīgi, ir interesanti skatīties, kas notiks tālāk. Vimba skaidri parādīja, ka nekādas grūtības nevar salauzīt patiešām stipru cilvēku. Es esmu pateicīga režisoram par tādu izcilu darbu, jo tas, ko izdarīja galvena varone nevisi pieaugušie var.
Nobeigumā gribu pateicoties viesiem šiem cilvēkiem, jo bez viņu darbiem, bez viņu piedalīšanas latviešu kultūrā, latviešu literatūra neeksistētu. Es daudz ko varu paņēmt no viņu darbiem, varu teikt vairāk, viņi jau palīdzēja man kādās situācijās. Es esmu priecīga, ka mūsu valstī ir tāds kultūras kanons kā literatūra. Manuprāt, viņu vajag cienīt, jo tas ir mūsu vēsture.