Grāmatu brīnumainā vara.
Katrs cilvēks savā dzīve sastopas ar grāmatām. No pašas bērnības vecāki mūs māca, grāmatas ir zinātņu noliktavas. Un ja mēs tās lasām, tad mēs kļūsta gudrāki un labāki. Es neesmu lasījis daudz, bet to ko esmu lasījis izveidoja manī struktūru, kura var patstāvīgi dzīvot bez kādas palīdzības. Grāmatu vara dod man iespēju skatīties teātra izrādes, mācīties un mentāli attīstīties.
Man sķiet, ka bez grāmatām nebūtu arī teātra, jo vispirms ir jāuzraksta scenārijs, a tas jau ir grāmata. Savā dzīvē es biju teātrī tikai trīs reizes un mana vismīļākā izrāde ir veidota pēc Māra Bērziņa romāna “Svina garša”, kur ir stāstīts par jaunieti Otrā pasaules kara gaitā. Galvenais varonis Matīss paslēpa ebrejus savā māja, ko darīt bija aizliegts, un tas viss beidzās ar to, ka viņus visus nogalināja vācu karavīri. Tā izrāde ļoti mani iespaidīja un pēc tās es sāku mīlēt teātri, jo man bija interesanti vērot, kā cilvēks rīkojas necilvēciskajās situācijās.
Ilgu periodu mēs mācamies skolā un grāmatas ir nepieciešams līdzeklis. Tur glabājas materiāls, kuru tālāk mēs izmantosim dzīvē. Viena no mīlākām stundām bija literatūra un ir divas grāmatas, kuras man palīdzēja dzīvē. Pirmā ir Kārļa Skalbes pasaka “Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties”, kur jaunietis meklēja sevi šajā pasaulē un ceļoja, lai atrast to ar ko grib nodarboties. Šīs grāmatas sižets atgādināja man, ka jāmeklē tas ar ko man bribētos nodarboties, izvēlēties profesiju. Un beigās es nolēmu, ka tā būs arheologija. Otrā grāmata ir Ingas Ābeles novele “Klusā daba ar granātābolu”, kura man atgādināja cik sabiedrība var būt ļauna. Galvenais varonis ir cilvēks ar iegobežotām prasmēm un viņš grib kļūst par sociuma pārstāvi, bet viņam tas neizdodas cik viņš necenstos.
Mentāla attīstība ir gandrīz vissvarīgākā lieta cilvēka dzīvē, jo tā palīdzēs saprāst cilvēkus un sazināties ar tiem. Es biju lasījis divas psiholoģijas grāmatas un viena no tām ir Radžiša Ošo grāmata “Apzināšanās”. Tā palīdzēja man saprast cilvēka zemapziņas uzvedību un kaut kā “diagnozēt” sevi, jo, kā man liekas, es esmu dīvains. Otrā grāmata ir Froma Eiriha “Vesela sabiedrība” un viņā es izlasīju par cilvēka uzvedību no bioloģiskās un psiholoģiskās puses. Kāpēc dēls un tevs konkurē viens ar otru, un kādas attiecības ir starp māti un bērnu.
Tas viss nebūtu reāls, ja grāmatām nebūtu tāda brīnumainā vara, un es pat nevaru iedomāties cik viss būtu slikti, ja nebūtu grāmatu.