Grāmatu brīnumainā varā.
Mūsdienas dzīvē grāmatām ir loti svarīga vieta. Katram cilvēkam ir sava mājas bibliotēka, un elektronos grāmatas. Un ir loti divaini dzirdēt, ja kadām no mūsu apkartnēs nepatīk lasīt, jo, man liekas, visiem patīk. Katrai grāmatai, stastam un dzejolim ir sava vēsture un sižets, ir varoni, par kuriem mēs pārdzīvojam, ir vietas, kuras mēs grībām apskatīt. Grāmatam ir brīnumainā varā. Bet kāpēc?
Mēs lasām grāmatas ne tikai skolā, universitātē vai darbā. Mūsu grāmatas ceļš sākas no bernības, kad mammas lasīja mums pasakas par princēsem, dzīvniekiem un piedzīvojumiem. Pēc tam mēs satikam mazus stastus, kurus jau lasījam paši, bernudarzā. Ar gadiem grāmatas kļuva interesantākas un grūtākas, bet katram ir iespēja atrast kaut ko sev. Jo grāmatas tas nav jauns izgudrojums. No senājiem laikiem cilvēki, kuri varēja lasīt, arī bija ieinteresēti grāmatas. Bet tie, kuri nevarēja, loti gribeja uzzināt, kas tajos ir uzrakstīts. Varbūt tāpēc tāda interese bija Bībelei gan tajos laikos, gan tagad. Mēs nevaram neatzīst, ka šij grāmatai bija, ir un būs brīnumainā varā.
Bet, runajot par pārastam grāmatam un iemeslam tos lasīt, ir saprotams, ka visiem cilvēkiem tas ir dazādas. Pirmkārt, lai atpusties ir tadi darbi, kā “Maskačkas stāsti”, kurus lasīt ir viegli un nav jādoma par dzīļu jēgu vai galveno varoņa grutībam. Otrkārt, lai atrast atbildus uz savam jautājumiem. Dažadas gramātas sižets ir tik lidzīgs mūsu dzīvei, ka ir grūti uzticēt, ka rakstnieks mums nezināja. Tadi darbi kā “Mātes Piens” Noras Ikstenas vai Reginas Ezeras “Aka”. Tur ir atklatas dažādas tēmas: mīlestība, draudzība, paaudzes attiecības un atkarība. Un, lasot šis romanus, mēs varam uzdot sev jautājumus: "Ko manā vietā daris Rudolfs no “Akas"? Ko jūtīja Laura, kad vinas māte gribēja nomirt?" Un varbūt šie varoni var kļūt par mūsu atspoguļojumiem un kada veida palīdzēt mums.
Kad es mekleju sev jauno gramātu, es vienmēr cenšos, lai ta būtu ne tikai interesanta, bet arī palidzīga. Grāmatam ir brīnumainā varā. Tas ir mūsu skolotāji un mūsu draugi. Pedeja grāmata, kuru es izlasīju, bija Čarlz Bukovski “Sviestmaize ar desu”, kur ir stastīts par zena ļoti grūtu likteni. Beigas vinš sapratīja, ka visai dzīvei nebija jēgas, bet neko nesamainīja. Man tas ir loti labs piemers, ka nedarīt, ja grībetu būs laimīgs.
Grāmatas un rakstnieki mums māca un rāda savas emocijas un jūtās. Gramātas vara ir lielāka, nekā mes varam izdomāt.