Grāmatu brīnumainā vara
Kopš no bernības esmu aktīvs grāmatu lasītājs un pret dažiem stāstiem vai romāniem jūtos īpašu milestību. Īstenībā, vienalga par ko tiek stastīts grāmatā, jo katra no ta dod man iespēju pardzīvot kopā ar galveno varoni interesantus un bīstamus notikumus, aizved aiz sevis morāli, stāsta par vēsturi vai atspoguļo autora uzskatu uz pasauli un parāda dzīves patiesību. Grūti paņemt piemēra vienu darbu, jo visi uzrakstīti ir unikāli un dažādi ar savam galvenām domam.
Man patīk pavadīt laiku ar daiļliteratūru, bet tas nenozimē, ka latvijas autori vispār netiek uzskatīti manā bibliotēka. Esmu izlasījusi daudzas grāmatas un dzejas no nacionālam autorem un īpaši grību piemīnet tādus kā Jānis Jaunsudrabiņš, Rūdolfs Blaumanis, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Nora Ikstene. Ar viņiem es iepazinos skolā un sākumā negrībēju lasīt klassiku, jo vienmēr tajā laikā domāju, ka tie raksta garlaicīgi, ar neinteresantam sižetiem un darbos tiek minēti tikai problēmas no dzīves, ar kuriem es varu pati sastopties un tos risināt bez citas palidzības. Radās tā, ka man nebija patiesības. Tie cilvēki visu laiku mācija mani kā mani skolas skolotāji kā drīkst un nedrīkst darīt, kāda dzīve var būt ar savam situācijam slikta un nemaz ne viegla, aizraujoša un krāsaina. Piemērām, pēc Rūdolfa Blaumaņa darba “Raudupiete” es varu sēkot, ka nekas man nepalidzēs, ja cilvēks mani nemīl. Jāņa Jaunsudrabiņa “Aija” pastastīja man, ka īsto mīlestību nekā neaizvietot ar materialajiem lietam, bet “Nāves ēna” liecina par to, ka es nekad nezināšu, ko man gaida nakamminūti vai nakamdien. Mans vismīļakais autors ir Imants Ziedonis, jo ar savam epifānijam viņš mācija mani domāt par sevi kā par personību ar savam unikālam lietam. Vienā vinā dzejā ir frāze: “Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.”, ar kuru es varu sevi harakterizēt, jo vienmēr cenšos neizpaust savas īstas jūtas un emocijas, bet vienmēr smējos un raudu ar tiem, kurus ļoti mīlu un cienu. Epifānijai, kurā Ziedonis rakstīja par ceļu tumsā vientulībā, es pilnīgi piekrītu un daudz laiku par to domāju. Kā bij tur uzrakstīts: “... tumsā tu vari visu zaudēt, bet sevi – tikai atrast”. Tiešī tā, jo neviens nespēj palīdzēt tev sevi saprast, atrast dzīves iemeslu un spēku cinīties talāk. Domāju, ka ši epifānija ir saistīta ar citu, kurā autors rakstīja par to, ka dzīvi jādzīvo vienmēr dziedajot, neatkarīgi no apstakļiem. Tas netikai māca mani skatīt uz visu ar positivo uzskatu, bet arī dara manu eksistēšanu vieglāk un spilgtāk, jo nav tadus momentus, kurus nereāli pardzīvot.
Nozimīgi pateikt, ka grāmatu lasīšana paplašinā manu redzesloku, dod man iespēju atpūsties no grūtam problēmam un tajā pašā laikā garīgo barību, kura nakotnē derēs slikto situāciju atrisināšanai. Literatūra dara no manis intelektuālo un izglītoto cilvēku, jo ar to palidzību man ir daudz iespēju uzzināt jaunu un lietot to reālajā dzīvē.
Manuprāt, grāmatam ir tieši brīnumainā vara, jo caur gadsimtiem cilvēki fiksēja visas savas zināšanas viņās lai citi varētu tos lietot un attīstīties, darīt dzīvi labāk un spilgtāk, vieglāk un krasaināk. Ar literatūras palīdzību man atveras durvis pasaulē ar visām grūtībam un priekšrocījumiem. Esmu ļoti priecīga, ka spēju jūst šo varu savā sirdī un kustīties talāk labakājai dzīvei, pilnu ar laimi. Kā teicis Jānis Jaunsudrabiņš: “Laime ir nekā vairāk neveloties.”