Grāmatu brīnumainā vara.
21. gadsimts ir ļoti dīvains. Šajā gadsimtā vairākum cilvēku, it īpaši pusaudži, nezin ko grib no dzīves, neskatoties uz to, ka ģimenes ir pilnas un labas. Es droši varu tā spriest, jo pati sastapos ar tādu problēmu, bet ne tikai es, mani draugi un paziņas arī. Cilvēks kaut ko sāks gribēt, ja viņu mudinās un iedvēsmos kādas lietas, piemēram kā mani – grāmatu lasīšana. Pavisam nesen es biju atklājusi vismīļākos un aktuālākos autorus priekš sevis.
Kopš pašas bērnības vecāki māca, kas ir labi un kas ir slikti. Un es jau kā man liekas liels cilvēks to visu zinu, bet vecāku teorijas pietrūkst, ir jābūt arī dzīves piemēriem, lai varētu izjust to visu notikušo, vai pat ielikt sevi cita vietā. Labs piemērs ir Rudolfa Blaumaņa “Raudupieti”. Neliels stāst par ģimeni, bet ne pilnu, kur ir tikai dēls un māte. Bērns ir mazs, viņam vajadzīga uzmanība, bet māte arī jauna, kura ļoti mīl sevi, un ar to mīlestību pret sevi un jauna vīra meklēšanu tā aizraujas, ka zaudē dēlu. Tas ir ļoti bēdīgi. Un saprotams, ka pirms kaut ko darīt ir jāpadomā vai tas ir vajadzīgs, vai tas ir pareizi, lai pēc tam nenožēlotu, kā to izdarīja R. Blaumaņa galvenā varone – Raudupiete.
Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijā “Aija” katrs var arī pamācīties un izanalizēt to, kādām tad ir jābūt vērtībam ģimenē un kādai ir jābut attiecībai pret saviem bērniem. Uz Aijas piemēra var labi redzēt, vai ir labi izturēties pret bērniem, kā pret dzīvniekiem un tikai draugu un vīriešu klātbūtnē viltoti smaidīt bērnu pusē. Bērni nav vainīgi pie tā, ka viņu vecāku dzīve nav pārak salda.
Neskatoties uz to, ka ģimenes un dzīves vērtību tēmas ir aktuālas, ir arī mīlestiba. Tā bija, ir un būs. Mīlestība dzīvos mūžīgi. Caur Imanta Ziedoņa krājumu “Epifānijas” var izjust to, cik dažāda var būt mīlestība un pret ko. Viena no manām mīļākajām ir epifānija par lustru. Tas ir stāsts par mīlestību no attāluma. Grīda un Lustra tie ir tik tuvu, bet kopā nebūs nekad, tāpēc mīl viens otru no attāluma.
Grāmatām, kā ģimenei ir ļoti stipra vara. Tās mudina, iedvēsmo, liek aizdomāties, tās prot norādīt uz īsto ceļu, kuru sen meklē. Imants Ziedonis bija teicis: “Ir tadi cilvēki – sirds ļoti dziļi”, tas attiecas uz cilvēkiem, kuri izdarot kaut ko uz visu mūžu paliek atmiņā un sirdī. Bet es teiktu: “Ir tādas grāmatas – sirds ļoti dziļi”.