Grāmatu brīnumainā vara
Kopš bērnības es lasu grāmatas, un tiem ir liela nozīme manā dzīvē. Lai gan mani audzināja brinišķīgi un ļoti gudri cilvēki, tieši no grāmatām es ieguvu svarīgākas spējas un atziņas. Tie tik daudz man palīdzējuši un iemācījuši, ka esmu pārliecinājusies, grāmatam piemīt īpaša, brīnumaina vara.
Vispirms grāmatām piemīt spēks pārliecināt sevī. Mani ļoti pārsteidza Kārļa Skalbes pasaka “Sarkanā puķe”. Es biju tik neapmierināta ar galvenas varones lēmumu nogalināt sevi savu trūkumu dēļ, ka pilnīgi mainīju attieksmi pret saviem trūkumiem. Es iemācījos mīlēt sevi tādu, kāda es esmu. Tas mainīja ne tikai to, ka es jūtos, bet arī citu cilvēku attieksmi pret mani, es sapratu, ka visi atteicas pret maniem trūkumiem tāpat, ka es. Turējot to prātā, es kļūvu pašpārliecinātāk un atklātāk pret citiem cilvēkiem.
Otrkārt, grāmatas palīdz atklāt sevī savas jūtas un domas. Lasot Imanta Ziedoņa epifāniju “Skumjas ir brīvas”, es sapratu, ka brīvība nav jāmeklē kaut kur ārpuss, jo tā ir man iekšā. Un es to brīvības sajūtu sevī atradu. Es izjutu, ka varu valdīt savu dzīvi, ka varu vienmēr būt pašai sevi. Es devu brīvību savām domām un savām jūtām, es nekad iepriekš neaizdomājos tik bieži par filozofiskājiem jautājumiem, un jo vairāk es lasīju Imanta Ziedoņa epifānijas, jo vairāk man gribējas attistīt savas radošas domas, atklāt sevī neparastas sajūtas un izpaust tos savās gleznās, jo esmu mākslieniece.
Treškārt, man svarīgākā par citiem ir grāmatu spēja iemācīt atšķirt labus cilvēkus no sliktiem. Jo es uzskātu, ka svarīgākais dzīvē ir cilvēki, kuri ir man apkārt. Tieši viņi veido manu pasauli un manu dzīvi. No Jāņa Ezeriņa noveles “Burbēka tēva noslēpums” es iemācījos, ka par cilvēkiem var spriest tikai balstoties uz viņu darbiem, un nekad uz ārejo izskātu. Tolaik lasot romānu “Mērnieku laiki”, kuru uzrakstīja brāli Kaudzītes, es iemācījos atpazīt cilvēkus, kuri “augļus nēs, bet nezied” – tie, manuprāt, ir visvērtīgākie no visiem. Viņi dara labu ne tāpēc, ka viņiem tas ir izdevīgs, un pat ne tāpēc, ka viņiem ir patikami būt labiem. Viņi dara labu, tāpēc ka zina, ka tas ir pareizi, tāpēc ka tiešām grib palīdzēt no visas savas lielas sirds, un tiem nav svarīgi, ko par viņiem domā citi. Tagad manā dzīvē ir daudz tādu cilvēku, un es esmu par to ļoti priecīga.
Grāmatas, bez šaubām, ir gudrības avots. Tomēr, to, ko es ieguvu, lasot tos – iemilēju sevi, atklāju savas domas un jūtas, iemācījos atpazīt visbrinišķīgākajos cilvēkus – ietekmēja manu dzīvi tik dziļi, ka es uzskātu to par īstu brīnumainu varu. Es cēru, ka grāmatas turpinās ietekmēt mani tik dziļi un nopietni, un to burvīgs spēks turpinās iet man līdzi manā dzīves ceļā.