Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmata ir viens no unikālajiem dzīves atspoguļošanas veidiem, kas liek aizdomāties par rīcībām, prioritātēm un palīdz izveidot cilvēka īpašu vērtību kopu, kas sekos viņam līdzi. Tā spilgti ilustrē aktuālo un mūžīgo sabiedrībā. Viena no tādam grāmatam, kuram, manuprāt, ir savā brīnumainā vara, ir N. Ikstenas “Mātes piens”.
Vēsturiskais aspekts ir tas, kas spēlē svarīgu lomu romāna. PSRS laiki, varas maiņa un Latvijas Neatkarības atjaunošana veido pamatu notikumiem, kuri skar īstus, parastus cilvēkus, un īpašu akcentu autors dara uz to, kā tas atspoguļojas viņu dzīvē. Tāds skatījums ir izcila vēstures stunda, kas ir izveidota kā lomu spēle, kurā katrs var sajūst 60. – 70. gadu laikus, it īpaši tas cilvēks, kurš nedzīvoja šajā laikā, apmeklēt vietas, kuri tagad izskatās citādi un paēst saldējumu kādā 80. gadu parkā. Tas palīdz uzsākt sarunu ar vecākiem, padalīties ar stāstiem no bērnības.
N. Ikstenas romāns “Mātes piens” parāda triju paaudžu sievietes, trīs dažādus uzskatus un trīs dažādas dzīves pieredzes. Vecmāte, kuras mātišķas jūtas parādas caur bezgalīgām rūpēm par meitu, kā arī par viņas meitu, bērns, kurš jūt mātes atvešinatību, gaida, bet nevar atrast mātē siltumu, kurš ir tik vajadzīgs un māte, kuras sapnis par lielisku ārsta karjeru ir ļoti būtisks un mūsdienās aktuāls sižets, caur kuru ir iespējams uzzināt vairāk par paaudžu savstarpējām attiecībām, izskaidrot liela starppaudžu cauruma būtību un, man liekās, nākotnē izveidot lielisku kontaktu ar maniem bērniem.
Viens no svarīgākajiem veidiem, kā romāns atklājas lasītājam ir cilvēka spēja mainīties, jo grāmatu funkcija ir palīdzēt saprast, ka ir vērts padomāt, pagrozīt dzīvi un atrast īstu ceļu. Romāns “Mātes piens” ir tas, kas pārliecina, ka ģimene ir, vienlaikus, kā katalizators, kurš rada, ka situācijai jāmainās un, kā mērķis, kuru, meklējot dzīves ceļu, cilvēks grib sasniegt, jo māte, kura redz, ka nemīl savu bērnu tā, kā bērns ir to nopelnījis, nevar atstāt šo situāciju. Man tas parādījas arī caur stāstu par dzīvniekiem, kuri ēd savus bērnus, kas iet paralēli notikumiem romānā.
Dzīves saprašana un spēja objektīvi analizēt jau izdarīto veidojas ar pieredzi. Tā nāk ne tikai laikiem ejot, bet arī sekojot līdz mākslai, īpaši literatūrai, kura parāda realitāti tādu, kāda ta ir, dažreiz arī no neparastām pusēm. Vienīgais, kas ir vajadzīgs ir spēja mācīties uz savām kļūdām, par ko māca arī N. Ikstenas romāns “Mātes piens”.