Grāmatu brīnumainā vara
Grāmatas kā informācijas avots pāstāv jau daudzus simtgadus. Sākotnēji to izmantoja lai saprastu mūsu pasaules uzbūvi, lai atrastu atbildes uz interesejošajiem jautājumiem. Senajos laikos grāmatu cienījs kā svetību, tāpēc ne visi varēja to lasīt vai vienkārši pielikt roku pie tās apvalka. Grāmatas atšķiras pēc satura, taču vispopularāka nozare, manuprat, ir literatūra.
Literatūra var iemacīties cilvēku, kā rīkoties konkretajā situācijā; kādiem cilvēkiem jālīdzinās un kādus pieņemt kā slikto piemēru. Cilvēka iekšējas pasaules veidošanās process ir ļoti sarežģits, laikietilpīgs, un daudzpusīgs, tāpēc jāizmanto dažadi avoti. Liela daļa no cilvēka vertībām nāk no tās, ar ko viņš satiekas dzīvē, ko dzird, lasa. Literatūrai ir nozimīga vieta vērtību apzināšanas ceļā daudziem cilvēkiem, ka arī man.
Ikvienam cilvēkam galvenais ir iemīlēties grāmatu lasīšanā un pavadīt kopā ar to laiku. Personīgi man lasīšana bija kāds neinteresants process, kuru pēc iespējas es ignorēju līdz brīdim, kad man bija 15 gadi . Kā notika pārmaiņas? Es izlasīju Reja Bredberi antiutopiju “451 farengeitā” par lasīšanas vertību un pārdomāju savu attieksmi pret to. Ir tāda doma, ka nevar būt cilvēku, kam nepatīk lasīt, var būt ka viņi nav vēl atraduši “savo” grāmatu. No tā lit. darba es arī paņemu lietderīgas zināšanas un dzīves stundas. Lasot romānu es iedomājos par laika izmantošanu, par labumu sev, par sevis pilnveidošanu. Pirma iepazīšana ar literatūru ienesa krašņus augļus manā dzīvē!
Protams, var lasīt tikai vienīgi savā dzimtajā valodā, bet man patīk arī iedzilināties literatūrā vienlaicīgi papildinot savu zināšanu bagāžu valodā, kurā es runāju, taču ne visu mužu. Liela loma savas valsts un tautas saprašana ir latviešu darbu lasīšana. Jau kopš bernības man lasīja “Sprīdīti”. Tagad, kad es esmu gandrīz pieaugšais cilvēks, es varu ne tikai pati lasīt, bet arī saprast, par ko ir runa: lasīt starp rindām. No skolas sienām es esmu iegaumējusi lielisko rakstnieku – Rūdolfu Blaumaņi. Viņš daudz rakstīja par cilvēciskajām attiecībām, rakstura īpatnībām un dzīves situāciju neželību lugās “Raudupiete” un “Nāves ēnā”. Varoņi ienāk dzīves plūsmā un tur satiekās ar problēmām vai izvēlēm, kurās pieņemšanā jāparāda īsts “ES” un jānezust pašapziņa. Neparastas un ekstrēmālas situācijas bieži tuvinā varoņus vai atmeta pretejas malās. Šie literārie darbi devu man attiecību veidošanas piemēru kā ģimenē (Raudupietes gadījuma), tā arī draugu starpā (Birkenbaums, Zalģe, Karlēns un citi “Nāves ēnā” varoni).
Grāmatai ir lielā vara arī viena konkrētā cilvēka būtības formēšanā. Zenta Mauriņa savā esejā “Vientulība un pamestība” rakstīja par vientulības nozīmi cilvēka personībā. Vientulību un vienīgi sevis kompanijā laika pavadīšana ir uztverama ka lasts. Taču cilvēkiem trūkst apziņas, ka jauno un svēto domu rāšanai, atpūšanai ir nepieciešams klusums un pilnīga pakļaušana sev. Bez vientulības pilnveidošana vispar nav iedomājama. Radošie un talantīgie cilvēki terē daudz laika, lai sasniegtu harmoniju ar sevi un būt tajā pašā līdzsvarā kā ar citiem, ar dabu. Es parasti pavadu laiku viena pati lai izlasītu grāmatu un paplašinātu savu redzes loku.
Mūsu laikā ir tik daudz autoru un darbu virzienu, ka jebkurš var atrast sev piemērotāku grāmatu it ka atslēgu durvim. Ir lieliskā iespēja vai mācīties ar to palidzību, vai izklaidēties, vai attistīt savus talantus. Es esmu ļoti laimīga ka pasaulē ir tāda mūžīga daudzpusīga lieta un es to izmantoju ar godu!