Grāmatu brīnumainā vara
Katram mākslas veidam ir sava vara, sava īpaša nozīme manā dzīvē. Dažreiz man gribas lasīt, dažreiz skatīties kino – izvēle ir atkarīga no garastāvokļa. Man patīk iedziļināties grāmatas pasaulē, kur es varu atrast ne tikai atbildes uz saviem jautājumiem, bet arī iedvesmu saviem mākslas darbiem.
Man iekrita sirdī Reģīnas Ezeras zooloģiskās noveles. Tās man asociējas ar grāmatu “Pī dzīve”, kur cilvēki rīkojas kā dzīvnieki. Grūti ticēt tam, ka cilvēki var būt tik egoistiski un tādēļ rakstnieki parāda situāciju no dzīvnieku viedokļa. “Govs acs” – tāds bija zooloģiskās noveles nosaukums, kuru es lasīju. Tikai dzīvnieki un bērni var mīlēt bez jautājuma: “Ko man tas dos?”, bet ne vecāķi. Grāmatā var būt rakstīts par jebkuru dzīvnieku, bet realitātē tas dzīvnieks kļūst par cilvēku, kurš uzvedas kā dzīvnieks. Lasot tādas grāmatas saproti, ka nepietiek piedzimt, lai kļūtu par cilvēku vajag strādāt ar sevi un censties kļūt labāk.
Kad es lasu grāmatas, aizmirstu par realitāti, par savām problēmām un domām. Es it kā atveru jaunu pasauli, jaunu realitāti, kur visu laiku ir vienādas problēmas uz tām pašām lappusēm. Savu dzīvi es pārlasīt nevaru, bet grāmatu – varu. Piemēram, pirmoreiz lasot Blaumaņa noveli “Raudupiete” es domāju, ka galvenā varone ir egoiste, kura domā tikai par naudu. Vai tā tiešām bija? Domāju, ka Raudupiete bija pārāk jauna, kad aprecējās. Viņa domāja kā visas jaunietes – par naudu, ka vīrs drīz nomirs un viss mantojums paliks viņai, bet sievietei piedzima dēls. Nevienam vīrietim nav vājadzīga sieviete ar dēlu, jo katrs grib savu bērnu. Par šo noveli var pat grāmatu uzrakstīt, bet lai saprastu visu, kas ir rakstīts starp rindām, vajag lasīt ne vienu reizi. Labu grāmatu vajag lasīt vairākas reizes savā dzīvē, augot un tādēļ saprotot pasauli citādāk, un katru reizi atrast ko jaunu, ko citās reizēs neredzēju.
Ir grāmatas, kuras iedvesmo – zīmēt, rakstīt, darboties vārdu sakot – mainīties. Lasot Imanta Ziedoņa epifānijas es atklāju pasauli no citas puses. Mani pārsteidz, ka rakstnieks var tik poētiski un tik mazā apjomā pastāstīt par ļoti svarīgām tēmām. “Nedāvini man puķes, bet puķu metodiku” – lasot šo epifāniju vairākkārt es sapratu, ka viss var būt skaists, bet tikai vajag skatīties uz pasauli ar labām domām. Tad es paņēmu manu vecu apstraktu darbu ar līnijām un uzzīmēju tur puķes – it kā puķes ir visur. Katrs skatoties uz to darbu var redzēt, ko iedomājas.
Grāmatām ir brīnumaina vara. Tās palīdz man aizmirsties. Grāmatu varoņi – ir mani piemēri kuri parāda kā vajag vai nevajag rīkoties konkrētajā situācijā. Grāmatas atver man citu cilvēku pasauli, domas un vēlēšanās. Tas viss palīdz man saprast citus cilvēkus un, protams paplašina manu redzesloku. Grāmatas var izmainīt ne tikai viena cilvēka dzīvi, bet arī iedvesmot visu cilvēci uz pārmaiņām.