Grāmatu brīnumainā vara
Cilvēki piedzimst, aug, attīstās, mācās staigāt, runāt un kādā brīdī viņu intereses lokā atnāk arī grāmatas. Lasīšana atklāj cilvēka personību, veido dzīves vērtību krājumu un paplašinā redzesloku. Man uzreiz rodas jautājums "Vai tiešām tik mazai lietai kā grāmata ir tik lielā un spēcīgā vara?"
Es, bijusi mazs bērniņš, uzskatīju, ka grāmatas mums ir dotas tikai lai skatīties skaistus attēlus. Gadi gāja un es sāku saprast, ka grāmatas nav tikai brīnumaini attēli, tas var uzdāvināt mums jebkuru informāciju, kas ir nepieciešama, iepazināt mūs ar kādu vēsturisko notikumu un pastāstīt interesantu pasaku. Tagad es jau esmu gudrā pusaudzīga meitene un skatos uz grāmatām pavisām no citas puses. Grāmata ir cilvēka draugs. Ja es esmu atklāta lasīšanai, tad arī grāmata atklās man visus savus noslēpumus. Pirmā nopietna grāmata, kuru es izlasīju bija Rūdolfa Blaumaņa novēle "Nāves ēnā". Tieši ši grāmata paradīja man, kas ir īsta draudzība, deva sapratni par cilvēciskumu un par to, kā atklājas cilvēka īstas rakstura īpašības visgrutākajās situācijās.
Manas dzīves mācītāis un lieliskais piemērs ir mana māmiņa, tieši viņa iemācījā mani mīlēt grāmatas. Mammas mīļākais darbs ir Jāņa Ezeriņa novele "Mērkaķis", arī es ar to iepazinos. Izlasot jebkuru grāmatu man atklājas svarīga dzīves gudrība. J. Ezeriņa novele lika man saprast, ka ir svarīgi augsti vertēt to, kas man ir dots, jo vienā mirklī man to var atņemt. Noveles galvenai varonei trūka šis gudrības. Kundzei vienmēr gribējās labāku, gudrāku, staltāku virieti, bet galu galā viņa nomira, jo saprata, ka bija izmeģinājusi visu iespējamo. Pēc šis grāmatas izlasīšanas es pārskatīju savas vērtības. Es sapratu, ka man ir veseli, laimīgi vecāki, ka man ir gudrs mazs brālis, ka mēs dzīvojam kopā zem jumta, un beidzot, ka ar mani viss ir kartībā, un vairāk nekas nav vajadzīgs.
Grāmatas veido ne tikai manu dzīves vertību bagāto pasauli, bet arī gudrības krājumu, kas mācā mani uzvesties dažadās ikdienās situācijās. Ka piemēru es varu ņemt Imanta Ziedoņa, latviešu autora, epifaniju krājumu, kas ir gan brīnišķīgs literarais darbs, gan vesela gudrību bagaža. Mazā pēc satura, bet ne pēc jēgas epifanijā "Dēls bezpalidzīgi grima" es ieraudzīju tādu domu, ka parāk lielā vecāku uzmanība un mīlestība padara bērnu vajāku un nepatstāvīgu. Tādu piemēru var minēt bezgalīgi daudz. Visas mūžas nepietiks lai savāktu tas vērtības, gudrības un vārdus, kas satur grāmatas.
Es varu droši apgalvot, ka grāmatai ir brīnumainā vara. Tā var likt cilvēkam mainīties, būt labākam, gudrākam, augstpratīgākam, pārskātīt sevi, savu dzīvību un attīstīties tikai uz augšu. Ja es kadreiz dzirdēšu, ka pasaule ir mūsu rokās, tad es turpināšu, ka mēs esam grāmatu varā.