Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmata – ir trauks, kurš glabā sevī zinašanas. Traukam var būt glīts izskats, bet gandrīz nekad nevar zināt, kas ir tajā iekšā, ne nogaršojot tās.
Pasaulē, kopš no rakstīšanas rašanas, un līdz pat mūsu laikiem, pasaulē bija rādīts daudz, milzīgs daudzums literāras daiļrades. Visādi sacerejumi, epifanijas, romani, noveles, dzejas un daudz citu literāru darbu. Starp tiem ir sastopamā populāra literatūra, kuru daudzi zin, citē un slaveno šo darbu autorus, bet arī ir literārie darbi, kuri ir ne maz laba, bet diem žēl, ne visi ir ar to pazistami, un man grībētos uz tā kaut kā ietekmēt, jo tieši šī literatūra, kuru es minēšu tālāk, ir jāzīn ārzēmēs katrā skolā.
Regīna Ezera rakstīja daudz daiļradisko darbu, bet manuprāt, no visiem ko esmu lasijis, vislabākie ir Zooloģiskas noveles. Es domāju, ka labāk būs sākt no grāmatas "Savvaļas suņi". Tieši uz šīs grāmatas gribētos akcentēt uzmanību, jo tieši ar šo noveli man palika visgaišākais iespaids, un radījas velme izlasīt visa pārējas noveles. Sākas šīs darbs no alac, kurā kucei piedzima kucēni, un apkārt tiem notiks noveles sižets. Lasot to, jūs izjutīsiet baudu, kuru izjuta jau pieaugušie suņi, kuri medījas un dzīvoja savvaļas tuksnešos un pļavās. Bet arī ir daudz psiholoģisko momentu, kur piemēram versis, kurš ir stiprāk par tiem suņiem baidijas pretsties tikai tāpēc, ka to ir daudz, un mūsdienās, mūsu sabiedrībā notiek ļoti daudz lidzīgu notikumu. Vāju kopumi uzvar stiprākus par tiem pretiniekus. Arī ir daudz lidzīgu vēsturisko notikumu, piemēram treša atmoda, kurā piedalījas par Imants Ziedonis. Tajā laikā Latvija un viņas kaimiņienes cīnījas par savu neatkarības atjaunošanu, un tām ir liela vērtība. Tieši tadi notikumi rādi stipro tautas dvēseli, stipru gribu pretoties varai, kura grib lai atbalstītos tikai tās intereses. Un bērniem, kuriem var būt sarežģitas tadas lietas, rakstnieki rāda rakstus ar alegorijām un simboli skiem tēliem. Reinis Kaudzīte rakstija "Vējā augošam kokam ir stipri zari", un patiešam, izjust un mācities, diemžēl, var katrs tikai uz savām kļūdām. Arī šajā grāmatā ir doma, ka tie paši suņi varēja baudīt dzīvi esot karaļiem tajās zemēs, bet kād viņi saka dzīvot katrs par sevi, viņu stiprums sabruka un beidzas labas dienas. Kā rakstija paša autore "Esmu pietiekami veca lai saprastu, ka mūžīgs ir tikai acumirklis", un pa tiešam, viss kas pieder tev var izzust acumirklī.
Otra grāmata, kuru gribētos atzīmēt, laikam ir domāta pieaugušam lasītājam, jo bērnam būs grūti saprast visu to domu un pardzivojumus, kuri vairāk attiecās pieaugušajiem. Tā saucas "Aija", un tā ir daudz pazīstamāka par iepriekšejo, tādēļ izstāstīšu īsi, kapēc tā ir šajā sarakstā. Šīs darbs var likties tagad daudziem vairāk ironisks, jo krāpniecība, vardarbība, meli tagad sastopami ļoti bieži, salīdzinot ar tiem laikiem, kad grāmata bija rakstīta. Mūsdienās visus šos grēkus visi pieņem ka esošo normu, un neviens nemēģina tam pretoties. Kā saka "Aizliegtai ābelei ir salda garša". Un viss tas kam panāka tagatne ir tādēļ, kā neviens negrībēja lasīt šīs grāmatas, kuras mums virsū tagad smejas, jo jau sen mūs mēģināja pasargāt, un mēs to ignorējam. Nekad nav par vēlu mēģināt kaut ko mainīt, bet pirmkārt ir nepieciešama pieredze, kuru mēs varam gūt no grāmatam.
Grāmatai ir vissvarīgāka loma macīt, izglitot. Tikai tad viss panāks mieru un laimi. Tikai tad, kad pasaule pratis redzēt notikumus uz pāris dienām, nedēļam, gadiem uz priekšu, tikai tad tu varēs pasargāties. Tieši tē slēpjas tā tik saucamā brīnumaina vara, par kuru iet runa tematā. Un tikai pēc tam grāmata var nest izklaidejošo nozīmi.