Grāmatu brīnumainā vara
Grāmatas jau no viduslaikiēm ir blakus cilvēkiem. Tās iekļauj sevī dzīves stāstus un dažādu cilvēku pieredzi. Autori parāda savas emocijas uz grāmatu lapaspusēm un dalās ar savām idejām. Manuprāt, ir ļoti žēl, ka mūsdienās grāmatas pusaudži lasa mazāk. Jaunieši neizmanto visu, ko piedavā unikālas un tik vertīgas grāmatas. Vai tādos skumjos āpstākļos mēs varam runāt par grāmatas varu? Es domāju, ka varam!
Pirmkārt, autori savās grāmatās parāda dažādus raksturus un izmanto psiholoģiskus paņēmienus, lai parādītu reālus cilvēkus. Viens no izcilākiem latviešu autoriem, kuram tas izdevās, bija Rūdolfs Blaumanis. Novelē "Nāves ēnā" man bija aizraujoši sekot Grīntāla uzvedībai. Grīntāls – līderis, varonis un labsirdīgs cilvēks, kas kritiskā situācijā nepazaudēja savu cilveciskumu. Kā pretstats ir parādīts Zaļga, kas bija egoistisks un aizverts. "Raudupiete" ir piemērs tam, kā nestabils cilvēks var neželīgi rīkoties ar saviem tuviniekiem. Kāpēc šie varoņi piērāda grāmatas varu? Tāpēc ka lasītājs var izmantot zināšanās par dažādiem psihotīpiem savā dzīvē. Šajā situācijā grāmata stradā kā macību līdzeklis. Man, personīgi, "Nāves ēnā" palidzēja saprast, ka es darīšu visu, kas ir iespējams, lai būtu kā Grintāls, nevis kā Zaļga.
Otrkārt, autori atklāj savas dzīļas domas. Viņi dalās ar savu pasaules uztveri, izmantojot grāmatas. Grāmatas šajā gadījumā dod autoriem varu ietekmēt cilvēku prātiem. Zinot, ka Imants Ziedonis bija filantrops un mēģināja palīdzēt Latvijai, lai tā būtu vēl skaistāka, mani ļoti uzmundrināja viņa doma epifānijā: "Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā." Es sapratu, ka vientulība var ne tikai kaitēt, bet arī palīdzēt atrast savu īsto ceļu, atrast sevi. Kad es uzdevu jautājumus tieši sev, neskatoties uz citu cilvēku viedokļiem, es sapratu, ka gribu kļūt par ārstu. Tāpēc es pateicos grāmatas brīnumainai varai, kas palīdzēja man atrast "ceļu tumsā".
Treškārt, grāmatai ir vara parādīt sociālās problēmas tā, lai cilvēki saprastu to svarīgumu. Regīna Ezera sava novelē "Pupuķu dejas" pievērsa uzmanību alkoholismam. Tur cilvēks pazaudēja sevi un savus tuviniekus alkohola dēļ. Alkoholisms ir vienmēr bijusi katostrofiskā problēma ne tikaī Latvijā, bet visā pasaulē, tāpēc ir ļoti labi, ka autori izmanto grāmatas varu, lai parādītu alkohola lietošanas sekas un lauztas dzīves. Es ceru, ka tādi stāsti iedvesmoja kaut vienu cilvēku izmest pudeli miskastē, un tas jau ir neliela uzvara.
Dzīve ir tumšs un likumains ceļš, un grāmata ir kā gaismas stars, kas ved tevi uz priekšu. Grāmatas attīsta cilvēku un palīdz atrast savu vietu sabiedrībā. Tas, kas daudz lasa, ir interesants sarunbiedrs un atbildīgs pilsonis. Manuprāt, grāmatas izglīto un izglītība – ceļš uz labāku pasauli.