Grāmatu brīnumainā vara.
Katra savā grāmatā autors grib pastāstīt lasītājiem kādu ideju. Idejai ir vara ietekmēt uz cilvēka darijumiem, tātad grāmatai tā arī ir.
Ar savu darbu vārdas mākslinieks var pagarināt sev dzīvi. Kā teica Regina Ēzera (Trījs zvaigžnu ordena IV pakāpes turētāja), mūžīgs ir tikai acumirklis. Tomēr ar saviem darbiem, tādiem kā "Zooloģiskas noveles", "Cilvēkam vajāg suni", viņa joprojām stāsta mums savas filosofiskas domas, joprojām dzīvo lasitajā sirdī.
Manuprāt, sazināšana ar autoru ir ļoti svarīgs process, lasīšanas laikā. Kad es lasu man rodas jautājumi un ja grāmatā man tika doti atbildi uz tiem, tad tā liekas interesantāka. Atbildot uz jautājumiem, kuri rodas lasīšanās gaitā, rakstnieks parāda, ka domāja par man, viņam ir tads pats domāšanas veids. Likas, ka sazināšana nav vienpusīga. Tātad ir vieglāk uztvert jautajumus, kuri uzdot darba veidotais – viņas vārdiem ir vairāk vara.
Reginas Ēzera novelē "Cilvēks ar suņa ožu" man bija interesanti: ko galvenais varonis darīs ar savu jaunu speju (jūst ar savu degunu to, ko parasti cilvēki nevar)? Par to tālāk darbā arī bija stāstīts. Galvenais varonis sāka uzzināt citas cilvēku noslēpumus. Kad viņš nosmaržoja cita vīra smaržu no savai sievai, viņš gribēja uzzināt: vai pa tiešam, viņai ir cits! Tomēr, kad gāja aiz viņai pazaudēja savu superspēku un nevarēja vairs viņu atrast. Savā darbā R. Ēzera atbildēja uz manu jautājumu un uzdeva man savu: vai tiešam būtu labi, ja mēs zinājam visus noslēpumus?
Grāmatas vara nebeidzas tikai ar autora dzīves pagarināšanu. Grāmata nes kultūru un zināšanu. Tā 18. gs. enciklopēdija "Britanika" bija viena no Apgaismojuma celoņiem. Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tika veidoti kultūras kanoni, valodas normas un tas pasakas, kurus es šodien uzskatu par svarīgākiem latviešu tautas identitātes veidošanā – "Lāčplesis" (K. Skalbe) un "Sprīdītis". Šīs grāmatas, kopa ar K. Barona dainas savilkumiem, spēlēja milzīgu lomu latvijas tautu apvienība. Rezultāta 1918. gada 18. novembrī tika nodibināts mūsu valsts. Tomēr, "Dzīve ir Dieva monopols" (Gundega Repše), Apgaismošana beidzas ar Lielo Francijas revolūciju (1792) un Latvijas valsts bija okupēts ar PSRS (1939). Grāmatas autori nepadēvas un veidoja jaunus darbus, kuros motīvēja cilvēkus dabūt sev brīvību. Francija pārvertījas par republiku, bet Latvija par neatkarīgu valsti.
Ja "Dzīve ir teatris, bet mēs – aktieri tajā" (V. Šekspirs), tad grāmata ir musu speles sižets. Viņa dod mums zināšanu, motivāciju un spēju pagarināt sev dzīvi. Grāmatai ir neparvertīga vara, ja autors iekļauj tajā visu savu būtību un pareizi atklāj savu ideju.