Grāmatu brīnumainā vara.
Cilvēks sāk izprast dzīves būtību, lasot grāmatas. Tas ir ļoti nozīmīgas mūsu dzīvē. Grāmatam ir īpaša vara, kas palīdz cilvēkam atrast vērtības, ar kuram cilvēks izies savu mūžu. Grāmata nav parasta balta lapa ar melniem vārdiem, tā ir atziņu krātuve, kas caur gadsimtiem var būt izprasta citādi. Es, astoņpadsmitgadīga jauniete, jau daudz saprātu par apkārtējiem cilvēkiem, viņu rīcībam un teiktiem vārdiem. Man palīdzēja īzcilo autoru – Reiņa un Matīsa Kaudzītes, Imanta Ziedoņa un Zentas Mauriņas – darbi.
Labas grāmatas dēļ, cilvēks savā pieredzē kļūst par paris gadiem vecāks. Man tā bija, kad izlasīju Reiņa un Matīsa Kaudzītes daiļdarbu "Mērnieku laiki". Galvēnais varonis ir Kaspars – cilvēks, kas dalīja visus cilvēkus uz četram grupam, stastot par viņu raksturu un darbiem. Man ļoti patīka, ka Kaspars izmantoja kokus un ziedus, lai labāk aprakstītu katru grupu. Piemēram, bija tādi, kas krāšņi zied, bet augļus nenes. Manuprāt, vissliktāka grupa, jo viņi daudz runa un gaida pateicību, tājā laikā neko nedarot. Es pilnīgi piekrītu pie tādas cilvēka sistemātizešanas, un uzzināju par to tikai ar grāmatas palīdzību.
"...pirms esi cilvēks, kurš iestājās sabiedrībā Tev ir jāpiedzimst. Jāpiedzimst un jāveidojas. Jāveidojas par indivīdu!" – Imants Ziedonis. Es uzskātu, ka lai veidoties vajag lasīt, uzzināt kaut ko jaunu. Imantam Ziedonim, manuprāt, labakam rakstniekam, ir daudz epifāniju, kuros viņš spriež par cilvēkiem sabiedrībā, tomēr viņš nekad nestasta savu idēju par uzrakstīto, bet liek lasītājiem aizdomāties – pārdomāties un filozofēt pašiem. Epifānija ir kā uguns uzliesmojums, emociju impulss. Lasot viņa darbus, es sāku domāt citādāk, daudz plašāk un abstrakti. Daudzas manas domas pārvertas par citam, un tagad es nevaru iedomāties, kā agrāk skatījos uz lietam. Ziedoņa epifānijas ir īsas, bet domu pilnas. Nesen lasiju viņa epifāniju "Nesoli man neko lielu", kurā bija stastīts par to, ka cilvēkam viss nepieciešamāka jau ir un vienīgais, kas viņam ir vajadzīgs ir cilvēks, kas būs blakus dienu un nākti. Manta ir manta, tā ir un pēc brīža pazud, bet siltie vārdi, teikti no sirds, paliks ar tevi uz visiem laikiem.
Šķiet, ka labākais veids uzzināt reālo grāmatas brīnumaino varu ir izlasīt Zentas Mauriņas esejus uz visdažādākam tēmam. Man visvairāk aizskara eseja par Montēņu, kas pats bija esejists. Viņš arī bija Z. Mauriņas esejas galvēnais varonis, kas stastija par to, ko vislabāk pazist – par sevi, savu attieksmi pret dzīvi un cilvēka attiecībam. No esejas es uzzināju, ko cilvēku padara stiprāku un vispar, kā saprast, kas tu esi šajā pasaulē un ko tu vari panakt.
Grāmata ir brīnumains izgudrojums, ko cilvēks bija spējīgs izdomāt. Mūsdienās ir svarīgi neaizmirst par grāmatam un kopā ar tam izprast pasauli; uzzināt kādi ir cilvēki un kā ar viņiem sazināties. Mūsu dzīve ir divas galvēnas lietas: mūsu piedzimšana un brīdis, kad mēs saprātam kāpēc mēs piedzimam. Lai to izskaidrotu, grāmatas ar gudru cilvēku pieredzi ir nepieciešami.