Grāmatu brīnumainā vara.
Literatūras iespējas ir bezgalīgas, ta dod izprātni par to, kas tas ir būt par cilvēku – dzirdēt, domāt, jūst, dzīvot. Grāmata ir literatūras spēks, ta ir reakcija uz apkartējo pasauli. Grāmatas ietekmē cilvēkus daudzos veidos: grāmatas spēj ietekmēt mūsu personisko attistību, mūsu viedokli, dzīves uzskatu, visu.
Lasot grāmatu cilvēkam rādās savs viedoklis par, aplukoto grāmatā, situāciju. Caur grāmatu cilvēks spēj saprast ne tikai sevi, bet arī vēsturi. Piemēram, Mārtiņa Zīverta kamerlugā "Kāds, kura nav" ir aplukota dzīve trimdā. Izlasot šo kamerlugu, man parādās izpratne par to, ko tās nozīme dzīvot emigrācija. Radīt jaunu pieredzi – tas ir "grāmatu brīnumainā vara". Ap 20 latviešu dzejnieku un rakstnieku ir dēvušies trimdā pēc otra pasaules karā. Mārtiņš Zīverts parāda, kā mainījās cilvēki un cilvēku dzīves pēc karā. Šī grāmata dod iespēju aizmirst par sevi, par savu laiku, par savu dzīvi un pārdzīvot tos vēsturiskus notikumus, kuri ir attēloti grāmatā.
Grāmata atver jaunu pasauli. Lasīt grāmatu ir kā runāt ar rakstnieku. Caur savu darbu rakstnieki dalās ar savām domām, jūtam un runā ar pasauli. Kā cilvēks spēj saprast sevi un pasauli bez pieredzes? Individs ir sabiedrības daļa un lai dzīvotu mierīgi mūsdienās pasaulē ir svarīgi saprast to un spēt analizēt. Rudolfa Blaumaņa darbos atklājās sabiedrības sociālais un psiholoģiskais portrets 19. gs. un 20. gs. mijā. Viņš raksta par cilvēkiem un dod iespēju lasītājiem paskātīties uz sevi no ārpuses. Rudolfa Blaumaņa darbā "Nāves ēnā" (1899 g.) ir atspoguļotas dažādas sabiedrības problēmas. Kā turpināt dzīvot ar nolemtības sajūtu, sāpēm par zaudēto dzīvi un kā atrast spēku ticēt izglābšanai? Cilvēkiem ir bezgalīgas iespējas, bet mēs paši izraisām problēmas, ar kurām cenšamies karot. Blaumanis ir īsts psiholoģiska telojuma meistars.
Literatūrai ir bezgalīga krāsu palete. Katrai grāmatai ir sava krāsa, katra grāmata ir specīga, jo katrai grāmatai ir sāva specīga pasaule, atmosfēra, idēja. Rakstnieks ir gleznotājs, kurš attēlo dzīvi savā darbā. Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja romānu "Aija" 14 gadus, no 1911. gada līdz 1925. gadam. Šajā darbā ir attēlots viena cilvēka dzīves stāsts. Rakstnieks caur galvēno varoni rāda dzīvi tādu, kādu viņš pats to zin; viņš dalās ar savu izpratni par dzīvi. "Aija" atspoguļo dažādas problēmas: mīlestība bez atbildes, attiecības starp cilvēkiem, sapņi par nākotni un realitāte, dzīve un nāve.
Es mīlu literatūru, jo tā ietvēr sevī visus ikdienas aspektus. Viena grāmata var mainīt cilvēku, viņu pieredzi un dzīves uzskatu. Grāmata ir jauna realitāte, ta izaicina mūsu domāšānu un bagātina mūsu fantāziju. Mārtiņš Zīverts teicis, ka "Mums ir tikai pagātne, kas zudusi, un nākotne, kuras nav". Cilvēkam ir jādzīvo tagad, neskatoties uz pagātni un nedomājot par nākotni. Galvenais, ko man ir dēvusi grāmata "Kāds, kura nav", ir izpratne par to, ka vājāg dzīvot šajā mirklī.
Grāmatai tiešām ir brīnumainā vara. Ar grāmatas palidzību cilvēks attistās, veido savu personību. Grāmata spēj mainīt cilvēku iekšēji un mainīt cilvēka attiecību pret to, kas notiek apkārt. Grāmata rāda maģiju.