Grāmatu brīnumaina vara
Grāmata ir tikai lieta, līdzeklis, ar kuru palīdzību mēs, cilvēki varam iegūt jaunas zināšanās, domas, ka arī jaunus viedokļus. Grāmatas palīdz cilvēkiem attīstīt fantāziju, pilnveidot runu un mācīties koncentrēties, kas ir ļoti nozīmīgi mūsdienās. Bet kāda īsta un brīnumaina vara ir grāmatām?
Pirmkārt, grāmatas māca cilvēkus neatkārtot vai pat nedarīt nevienas kļūdas, paradot tos uz stāsta minēto vāroņu piemēra. Šodien, 21. gadsimtā, cilvēki ļoti bieži kļūdījas, kas, protams, ir ļoti nozīmīga problēma. Tas kaut var būt ja cilvēks maksāja par diviem centiem vairāk, nekā bija vajadzēts vai ja cilvēks teica nepareizus vārdus cilvēkam un rezultātā šis cilvēks tika apvainots. Te var būt milzīgais kļūdu variantu skaits, bet no tām vajag izvairīties. Kā? Es jau teicu, ka visvieglākais un vislabākais risinājums ir izlasīt grāmatu un saprast, kur cilvēkam ir problēmas. Piemēram, Rudolfa Blaumaņa daiļdarbs "Raudupiete". Šajā darbā ir aprakstīts, ka sieviete, mīlestības pret vīrieša dēļ, nogalināja savu dēlu, bet šim rīkojumam nebija rezultāta, jo galu galā viņš nepalika ar viņu. Manuprāt, šī situācija parāda, ka ikvienam cilvēkam ir jāzina, kas var darīt un kas nevar darīt, tapēc ka vienmēr ir jācienā sevi un savu dzīvi.
Otrkārt, grāmatas palīdz cilvēkiem paskatīties uz viņiem patiem no puses un tātad izanalizēt, kā un kāpēc ļaudis tā uzvedās. Modernajā pasaulē ir daudz cilvēku, precizējot – apmēram septini miljardi, un katrs no viņiem ir unikāls. Kad visi šie unikālie cilvēki savienojas grupā – sabiedrībā, tad viņiem vairs nav savas "rozīnes" un tagad viņi tikai dara to, ko viņiem ir jādara, lai šabiedrība eksistētu. Iekšā visi cilvēki domā, ka viņi dzīvo un viņiem ir sava funkcijā, bet īstenībā tā nav. Viņi ir tikai daļa no šīs sistēmas un, vienkārši, cilvēki vienmēr ir cietumā, no kuras viņiem neaizbēgt. Kā es to sapratu? Rudolfa Blaumaņa darbā "Nāves ēnā" ir precīzi parādīts, kā cilvēki dzīvo savā mazā sabiedrība. Situācija ir šāda: cilvēki ir atdalīti no pludmales un uz maza ledus gabala viņi aizpeld tālāk jūrā un nekā nevar palīdzēt sev. Visgalvenākā problema šeit ir konflikts cilvēku starpā, kur cilvēki mēģinā aizbēgt no esošām problēmām, nedomājot par tiem, bet lasītājiem ir ļoti labi redzams, kāda šī situācija ir.
Treškārt, grāmatas palīdz cilvēkiem saprast, ka dažreiz no likteņa nevar aizbēgt. Piemēram, Viljama Šekspīra romānā "Romeo un Džuljeta", kur meitene un puika nevar būt kopā, vecāku strīžu dēļ. Tāpat, kā romānā arī dzīvē cilvēkiem bieži nav iespējas pārtraukt to, kas viņi dara un padomāt, vai tiešām tas ir iespējami. Bez šaubām, tādi momenti ir dzīvē un mums visiem kaut kad ir jāpadoma, kas mums ir jādara.
Grāmatām ir daudz funkciju un iespēju dot palīdzību lasītājiem, bet to ir vajag prot sameklēt un uztvert. Ja cilvēks to iemācījas, tad viņš sapratīs, kāda brīnumaina vara ir grāmatām. Pateicoties grāmatām, es kļūvu par labāku un interesantāku cilvēku un man būs visa dzīve, lai sameklētu atlikušos grāmatu skaistumus.