Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatas apkarto cilvēku visa dzīves garumā. Neskatoties uz vecumu, dzīmumu vai citus faktorus, grāmatas izpilda savu galvenu lomu – apmacība. Ir grūti saskaitīt un nosaukt visu, ko grāmatas ir mani iemacījuši.
Kopš agras bērnības man biji grāmatas. Ar to palīdzību es uzzināju apkartējo vidi un pamatus daudzās dzīves sfērās: kā izskatās dažādi priekšmēti un dzivnieki, kā vajag skaitīt, alfabētu. Tie biji mazi grāmatiņi, kurās no pirma skatiena, nav nekā sarežģīta vai interesanta, bet patiesība, viņi izdarīja lielu ieguldījumu ne tikai mana, bet arī daudz citu bērnu, attistībā un lika sākumu aizraujošām ceļojumām grāmatu pasaulē. Pieaugot, grāmatas ko es lasīju sāka mainīties. Pirmskolas literatūra nomainījas uz pasakam, stāstiem, novēlem, kuri mani iemacīja fantazēt, paradīja dzīvi cita pasaulē un iepazināja ar varoņiem, kuri nav lidzigi parastiem cilvēkiem, dzīvo ar citiem likumiem. Bet tas bija tikai sākums tam, ko esmu iemacījusi lasot grāmatas.
Visi literatūras darbi, kurus es izlasīju vidusskolā, bez šaubām, ietekmēja uz manu raksturu, dzīves vērtībām un pasaules uztveri. Latviešu literatūrā ir daudz darbu, kurās runa ir par mīlestību. Mīlestības tēma ir ļoti plaša, tāpēc autori stāsta ne tikai par cilvēku mīlestību, bet arī par mīlestību pret valsti, kultūru, māju u.c. Sava esejā "Mūžīga mīlestība", Zenta Mauriņa ļoti precīzi paradīja spēku, ko rada mīlestības sakari starp cilvēkiem. Autorei izdevās pateikt to, ko grūti izteikt vārdos. Mani ļoti uzrunāja domāt par to, ka "Cilvēku personību var atklāt tikai tas, kas mīl". Šī atziņā ir teikts par to, ka cilvēki ir atvērti un ir gatavi "paradīt" visu savu dvēseli tikai tiem, kurus viņi mīl un kuram tic; ar citiem viņi nebūs lidz galam tadi , kadi ir patiesība – īsti.
Viena no spilgtākiem un apmokošākiem literatūras darbiem ir Imanta Ziedoņa epifānija "Neēd bērniņ, kad dziesmu dzied". Pat darba nosaukums ir pilns ar domām par milestību pret kultūru. Šī literatūras darbā ir daudz atziņu, kuri mani iemacīja cienīt kultūru un lika man aizdomāties, ka tai ir ļoti liela nozīme mana dzīvē. Ļoti bieži cilvēki attiecas vienaldzīgi pret to, no kā sastav viņu valsts, dzīve vai māja. Ir arī svarīgi atdalīties no masas, ja tas draudē citiem: "Neskaties, kā šīs onkulis ēd, viņš ir apēdis visas dziesmas". Nevajag atkartot visu, ko dara citi, ir jādoma pirms darīt kaut ko. Kultūras cienīšana, nevienlidzība pret to un arī atbildība par saviem darbiem – ir tas, ko es ieguvu, lasot Zentas Mauriņas epifāniju.
Jaunībā ir svarīgi domāt reāli un nepazaudēties savos sapņos. Patiecoties Jāņa Jaunsudrabiņa darbam "Degoša sala" man izdēvas atstāties reālā pasaulē un nedzīvot sapņos, kā tas notika ar darba galvenam varonim. Kad visi jau atgriežas un dzīvoja tagadnē, viņš bija pazaudēts pagātnes atmiņās: "Cilvēki, pat milestība nekad nebūs kā iepriekš.". Šī literatūras darbs iemacīja mani dzīvot tagadnē un neželot to, kas notika iepriekš. Sapņiem nav jābūt aizmirstiem, bet tajos nevajag dzīvot.
Grāmatiem, manuprāt, ir brīnumaina un bezgalīga vara. Tie ir mani vienas no tuvākajām un labakajām skolotājam, jo iemacīja mani mīlēt, dzīvot, saprast apkartējo vidi. Galvenais, ko izdarija grāmatas, ir ieguldījums manā raksturā un dzīves vertībās, jo bez grāmatas es nebūtu tads cilvēks, kurš es esmu.