Grāmatu brīnumainā vara.
Mūsu pasaulē ir daudz dažādu mākslas veidu. Mūzējā mēs varām redzēt gleznas, skulptūras, dažādas vēsturiskas lietas, ka, piemēram, karāļu gūļamistabas, viņu tērpus un traukus. Mūzika arī liecina mums par pagātni, kaut arī, daudz var pastāstīt arī par tagadni. Tomēr, viena no visspēcīgākajām mākslam ir literatūra, kura pakāpēniski, dziļāk un dziļāk, tālāk un tālāk, aizvēd mūs viņās brīnumainajā pasaulē. Grāmatai ir brīnumainā vara.
Grāmata ir skolotāja. Mūsu skolotāji ir autori, ka, piemēram, Māra Zālīte, Imants Ziedonis, Kārlis Skalbe, Nora Īkstene, Jaunsudrabiņš, Alunāns, Birznieks-Upītis, Čaks, Pumpurs. Daži no tiem veido Latvijas Kultūras fondu. Ziedoņa dzējas tika izmantotas Prāta Vētras dziesmās. Lasot grāmatu, mēs uzzinām jaunus faktus, piemēram, lāsot "Lāčplēsi" es uzzināju par ļoti interesantiem varoņdarbiem, par kuriem agrāk tikai vispārēji dzirdēju. Tas ir liels eposs, ar kuru mēs varam lēpoties, pateicoties Andrējam Pumpuram. Grāmata ir leģendu krājums. Viena no, manuprāt, visinteresantākajām un visskaistākajām leģendam, ir leģenda par Gaismas pili. Arī mūsu Nacionālas bibliotēkas vesturē ir saiknes ar šo pili. Ļoti liels ieguldījums ir dzejoļiem. Tajos tiek paradīts valodas skaistums, daudzveidība, mūzikalitāte. Piemēram, dzejolis "Nevis slīņkojot un pūstot...", šīs darbs māca mūs pareizi dzīvot, pareizi izvelēties ideālus un vienmēr strādāt, lai sasniegt galamērķi, kurš palīdzēs arī visai tautai.
Grāmata ir citu mākslas veidu pamats. Ir labi zināms, ka daudzas filmas, operas, simfonijas, gleznas, tiek veidotas, balstoties uz literāriem darbiem. Ka piemērs, "Emīla nedarbi", vai "Aija". Man ļoti patika filma "Aija", jo salīdzinājot to ar grāmatu, es atradu daudz kopīgu lietu, tas bija ka papīldinājums interesantām sižetām.
Manuprāt, liela nozīme ir folklorai. Piemēram, mums ir "Dainu skapis", kurā atrodas vairāk nekā tūkstotis darbu. Daudzas dainas ir arī mūzikālu skaņdarbu pamats. Dainu vākšanai un folkloristikai ir milzīga nozīme, jo tas savieno mūs. Ka zināms, daudzi Melngaiļa skaņdarbi ir balstīti uz dainam. Vai arī kantāte "Tēvijai", vai "Dievs, tava zēme deg". Lūcījas Garūtes, tas viss arī ir saistīts ar grāmatam, ar vēsturi, ar tautu.
Protams, ka liela nozīme ir autoriem, kuri raksta bērnu grāmatas. Tādas grāmatas, ka "Sprīdītis" vai "Zaļa" un "Balta grāmatas", jo tieši ar tādam grāmatam sākas bērnu ceļš uz jauno pasauli, tieši šīs grāmatas piedālās bērnu attīstībā un uzaudzināšanā. Tas palīdz iemācīt bērnu klausīties, atcerēties un domāt. Ar vārdiem "Reiz dzīvoja...", bērna uzmanība pievēršas stāstītājām, kurš, lasot grāmatu bērnām, iemācīs viņam par draudzību, mīlestību un uztīcību. Viena pasaka, kura man ļoti patīka bernībā, un kuru man lasīja mana vecmāmiņa, bija par strazdu un par lapsu. Ta mani iemācīja, ka jādoma pirms kaut ko dari, ka panika ir bīstama lieta, ka vienmēr ir otra izēja, otrs variants. Caur alegorijam mēs uzzinām, ka lapsa ir viltīgs cilvēks, kurš var izdarīt mums ļaunu, uzzinām, ka būt vienam mežā ir bīstami, jo atnāks veca tante vai lācis, kurš nolaupīs bērnus, un tos vairs nebūs iespējami redzēt.
Literatūra ir tautas gudrība. Jālasa grāmatas, lai neatkārtot vecas kļūdas, lai kļūt par izglītotu, gudru, domājošu cilvēku.