Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Es esmu latviete. Es dzīvu Latvijā. Esmu ļoti priecīga, ka dzīvoju tieši šājā valstī, un esmu daļa no latviešu tautas. Kā es varu ieraudzīt, saklausīt un izprast savu gadsimtu? Man jāatceras par latviešu kultūru, tradicijam un literatūru. Tagad ir tieši tas laiks, kad es esmu daļa no tiem, kas var saglabāt latviešu tautas tradicijas.
Viena no svārīgākajiem latviešu tautas tradicijam ir Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki. Tieši tā laika, kad notiek, es varu saklausīt savu gadsimtu. Pirmas latviešu Dziesmu un Deju svētki notika 1873. gadā, Rīgā. Tas unikals latviešu falklora un dziesmu mantojums. Mūsdienās, tajā piedalas netikai latviešu tauta, bet arī daudz mazakuntautību valodas parstāvju. Tas svētku galvenais uzdevums ir paradīt, ka visi valsts iedzīvotāji ir stipra latviešu tauta ar savu pagātni, kultūru un tradicijam. Svētku gajiens – svarīga daļa. Tajā laikā visi cilvēki apvienas un var jūtot cik stipra ir latviešu tauta arī šodien. Bet kā es varu ieraudzīt savu gadsimtu?
Atnakot Latvijas Nacionāla bibliotēkā vai Latvijas Universitātē es varu ieraudzīt Latvju dainas. Tas ir unikals latviešu mantojums, kuru sakartoja Krišjānis Barons. Neskatoties uz to, ka vārds "dainas" ir atnācis no lietuviešu valodas, Latvju dainas ir ļoti svārīgi latviešu tautai. Krišjānim Baronam bija sava metode, ka sakartot tautasdziesmas. Pirmkārt, viņš izvēlējas četrrindu veidu, otrkārt, katra tautasdziema ir uzrakstīta sava atsevišķa lapiņa. Sava gadsimtā, es cenšos neaizmirst par Latvju dainiem, jo tas ir laba iespēja mācīties no citas paaudzes. Katrai tautas dziesmai ir dzīļa doma. Man un citiem jauniem cilvēkiem ir jālasa tos un rūpeties par tiem.
Izprast savu gadsimtu man var palīdzēt literātura. Latvijā ir daudz autoru, bet es gribu atcereties par Rūdolfa Blaumani. Viņas vispopulārakie darbi "Nāves ēnā", "Raudupieta", "Indrāni" iemācēja mani cik svārīgi ir cienīt savu dzīvi un savus tuvos cilvēkus, radiniekus. Literatūra kā skolotājs, kurš palīdz man saprast galveno un dērīgo manā dzīvē. Piemēram, daiļliteraturas darbs "Indrāni" dod man iespēju saprast, ka naudas nav galvenais dzīvē, bet 21. gadsimta, mana laikā, nekatrs cilvēks šo saprot.
Nobeigumā gribetos akcentēt uzmanību uz to, ka vienmēr jāmācās no valsts kultūram, tradīcijam un literatūrai. Lai pareizi ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu, man rūpīgi jāizmanto, jālasa valsts mantojumu. Literaturā aprakstītas problēmas kuri ir aktuāli šodien, tautas apvienošana Dziesmu un Deju svētkos ir nepieciešama šājā neviegla laika, bet Latvju dainas dod man cērību uz spilgtu nākotni. Latvija ir manas valsts, šī gadsimta laime ir manas rokas!