Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Mēs visi esam cilvēki, mums visiem ir savs prāts un savs viedoklis. Mūsu dzīvē ir sastopami dažādas situācijas, gan pozitīvas, gan negatīvas, diemžēl ne katru reizi mēs varam to kontrolēt, bet tomēr, kaud – kas ir musu varā.
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ja mēs gribam kaud – ko mainīt savā dzivē, tas ir attiecīgs tikai no mums pašiem, nevis no mūsu ģimenes, vai draugiem. Protams, par izmaiņam ir jadoma ar gaišu galvu un ar sapratīšanu, ka mes nevaram mainīt vietu, kur mēs bijam dzimuši, kādā ģimenē mēs bijam izaugti, kādas mums ir fiziskas īpašības (augums, acu krāsa, svars). Sadā situācijā ir svarīgi saprast, ka mes esam tādi, kādi mēs esam, bet lai tālāk būtu savā vieta ir nepieciešams attīstīt sevi, ieraudzīt un saklausīt kur tu dzīvo, izprast savu gadsimtu. Tāds jautājums ir ļoti aktuāls konkrēti šodien, jo šogad mūsu valstij ir simtsgadīgs jubilejs. No vienas puses simts gadu tas ir daudz, no citas puses tas ir acu mirklis.
Šogad ir svarīgi paskatīties uz mūsu vēsturi, saprast ka mums ir ļoti bagāta vēsture ar dažādiem notikumiem Katrs notikums, katrais datums nes savu jēgu nākošājam paaudzem un ja mēs esam jauna paaudze, tad ir nepieciešams zināt un cienīt savu valsti un vēsturi.
Otrkārt, uzreiz radās jautājums, priekš kam tas viss ir vajadzīgs. Priekš kam, mums vajag zināt par valsti, kur mēs bijam dzimuši, priekš kam vajag zināt savu gadsimtu? Zināt par to ir svarīgi lai nebūtu ka cilvēka kopums, bet būt par atbildīgiem un domājušiem personam, kuri var pastāstit citiem par to, kāpēc mūsu vēsture ir unikāla.
Mūsu vēsture, tiešam ir unikāla un vienīga. Mums ir brīnīšķīgas tradīcijas un bagāta valoda. Dziesmu un dejas svētki ir mūsu viena no spilgtākājiem tradīcijam. Tāda tradicija Latvijā ir jau kopš 1873. gada, un tas ir unikāli ka ar katru gadu cilvēku skaits tiek palielināts. Šajā brīdī ir svarīgi saprast, ka viss, ko mums šodien ir, nebija mums agrāk. Lai sasniegtu tādu rezultātu daudzi cilvēki strādāja dažādas sferās: gan mākslā, gan mūzikā, gan kulturā. Īpašu jēgu es gribēju dot folkloristiem un pirmiem latviešu muzikantiem, tādiem ka Krišjāns Barons, Krišjāns Valdemārs, Jāzeps Vitols, Jurjānu Andrejs, Emīls Darziņš un citi. Manuprāt, tādi cilvēki deva pirmo pakāpi visai nākošajai attīstībai. Mēs parasti nevaram necienīt tos cilvēkas un necienīt savu vēsturi.
Nobeigumā gribētu pateikt ka katrs cilvēks izvēlas savu ceļu un savus dzīves prasības. Personīgi es sajūtu nepieciešāmību ieraudzīt un izprast savu gadsimtu, savu valsti, kad lasīju latviešu rakstniekus: Rudolfs Blaumanis, Jānis Jaunsudrabiņš, Imants Ziedonis un citi. Konkrēti grāmātas palīdzēja sajust savu gadsimtu. Kas var palīdzēt citiem saprast un sajust savu gadsimtu, ir attiecīgs no viņiem pašiem.