Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmata ir parasts papīra sējums, kurā tiek noslēpts autora stāsts. Grāmatās mēs bieži atrodam atziņas, padomus, kuri var mūs vest visu dzīvi.
Latvijas literatūras vēsturē ir daudz tādu grāmatu, kurām piemīt īpaša vara. Pirmais latviešu romāns “Mērnieku laiki” paliks vienmēr mūsu sirdīs, tā ir laba grāmata, bet ne izcila un grūti lasāma. Jau 20. gadsimta sākumā tika izdota grāmata ar nosaukumu “Dvēseļu putenis”. Šī romāna autors savā dzīvē ir paturējis gan zobenū, gan spalvu, un, tādēļ tieši šī grāmata ir īpaša un pirms tam tādas grāmatas netika rakstītas. “Dvēseļu putenī” tiek aprakstītas kara darbības Latvijas teritorijā, tās ir aprakstītas ar īpaši smalkiem aprakstiem, pat vissmalkākā detaļa tiek pieminēta. Lasot šo romānu es sajutu kara darbības, it kā es būtu tur līdzās, tiem kareivjiem. Tas bija brīnumaini un autoram sanāca ievilkt grāmatā visus, kas lasīja šo grāmatu.
Latvijas literatūrā ir daudz grāmatu, bet ne visas paliek atmiņā, bet man labi palika atmiņā grāmatas par aizbraukšanu jeb trimdas literatūra, bet ne visa literatūra, jo vairāki autori atkārtojas savos stāstos par ilgošanos, bet stāsti, piemēram, “Sieviete dzintarā”, “Sōla”, “Dzimtenīte” palika labi manā atmiņā. Šīs grāmatas ietīna sevī ar spēku un negribēja laist vaļā, it īpaši Sōla. Šie stāsti ir pietiekami aktuāli arī mūsdienās, jo daudz jaunu cilvēku brauc projām labāku dzīvi meklējumos. Kaut arī Agates Nesaules stāstā bija daudz traģēdijas, tomēr tā arī par mājas atstāšānu. Dodoties bēgļu gaitās ģimene nebija domājusi tikt uz ASV, jo visus kara gadus domāja, ka būs nogalināti. Visās grāmatas latvieši vienmēr atrada latviešus, tas nozīmē, to, ka ilgošanās ir pietiekami stipra emocija. Latviešu dvēsele paliks vienmēr Latvijā un šīs grāmatas to parāda. Tā arī ir tā brīnumaina vara šajās grāmatās un tā brīnumainā atziņa: “Nekur nav tik labi kā mājās!”. Arī “Sōlā” igaunis gribēja būt mājās, bet nevarēja, tas arī viņu nogalināja no iekšas. Viņš gremdēja sāpes ar alkoholu, un piedāvāja to darīt arī latvietim. “Dzimtenītē” visi cerēja atgriezties mājās, bet, kādēļ tad jābrauc prom?
Kā arī dzejai piemīt brīnumi, pēc manām domām, A. Čaks, Adamsons, Elsbergs ir tie, kas mainīja šī žanra nozīmi: Čaks aprakstīja notekūdeņus tik skaisti un emocionāli, ka tulīt varētu iet tos dzert. Adamsons stāstīja stāstus, kuri bija pilni ar jokiem (Adamsons bija pirmais, kas rakstīja ar melno humoru), Elsbergs, kurš ar saviem vārdiem pārvērta brīnumu par spēku, jo rakstīt atklāti tolaik nebija atļauts.
Katrai grāmatai ir sava brīnumaina vara vienai mazāk, otrai vairāk, bet ir zināms, tas, ka latviešu valodas grāmatās ir īpaša vara latvietim. Pats galvenais ir neaizmirst, kad sākās brīnums.