Grāmatu brīnumainā vara
Kopš sākumskolas vecuma, kad sāku patstāvīgi un daudz lasīt, es sapratu, ka grāmatām piemīt vara ietekmēt savu lasītāju, bet pilnā mērā nevarēju saprast, kā tieši. Tikai vēlāk, pusaudža vecuma beigās, man pašai ši grāmatu vara palīdzēja atrast sapratni ar vidi apkārt, tuviniekiem un, pats galvenais, ar sevi.
Aleksandra Čaka dzejas krājums “Mana paradīze” manās rokās nonāca 10. klases sākumā. Es tikko pārvācos uz Rīgu, kura man likās pārāk skaļa, parāk liela, lai es tajā varētu justies labi. Vēsturiskas ieliņas man likas parāk aukstās uz nomali braukt bija pat bail. Savukārt, lasot Čaka dzeju, kurā katrai pilsētas detaļai bija dvēsele un katrā sižetā varēja sajūst autora silto mīlestību pret vietām, kas varbūt ir mainījušas, bet tomēr joprojām ir atrodamās Rīgā, es sapratu. Es sapratu, ka uz Rīgu var skatīties citādi, ka nomale, var būt sirdij mīļā, un kā katrā kioskā var saskatīt savu stāstu. Sapratne ar apkārtējo vidi radās tad, kad tu to pieņēm un atrod tajā šarmu, kā to darīja Čaks.
Rūdolfa Blaumaņa traģiska luga “Indrāni” lika man aizdomāties par to, kāpēc sapratni nevar atrast divas paaudzes. Edvards un Ieva pretojas tēvam un mātei, pamazam atstumtot viņus malā. Jauns bieži pretojas vecām cīņā par pasauli, vai konkrēti Indrānu muižu. Vecāka paaudze grib, lai viss tiktu darīts tā, kā bija pirms tam, ignorējot sava dēla redzējumu un ambīcijas, kas liek Edvardām no sākumā tikai rūpji aizstāvēt savas intereses, bet vēlāk arī cīnīties pret saviem vēcākiem, ignorējot viņu pieredzi un tiesības. Spilgtais un traģiskais lugas nobeigums lika man pārdomāt savus konfliktus ar vecākiem, kuri pusaudžiem gadās bieži, un saprast, ka vēlme klausīties un cieņa pret tuviniekiem pamazam noved pie harmonijas, nenovedot līdz brīdim, kad ir jau pārāk vēlu.
Alberta Bela romāns “Būris” ir viens no specīgākajiem darbiem, ko kadreiz esmu lasījusi – galvenais varonis tiek ieslogots būrī, kur viņa izdzīvošana ir apšaubama, jo nevar zināt, vai spēki, kas viņu mēklē, var paspēt pirms ir parāk vēlu. Lasot grāmatu talāk, es saku saprast, ka stāsts nav tikai par fizisko būri, bet par to, kā būt morāli, mentāli nebrīvām. Visu dzīvi šis inženiers dzīvo tā, kā dzīvo kolēģi, kā ir pieņēmts dzīvot, jo Padomju Savienības laikos bija bail būt citādām, neskatoties uz to, ka gan toreiz, gan tagad cilvēki pilnīgi noteikti nav vienādi – mūsu vēlmes un sapņi atšķīras, un šī fakta ignorēšana arī ir patiesais būris. Saprotot šo domu, es pamazām sāku pamanīt gadījumus, kuros nerīkojos kā brīvais indivīds, bet sekoju tam, ko sabiedrība vai draugi uzskata par normu. Nevaru pateikt, ka šādu gadījumu manā dzīvē vairs nav, bet pamanot tos es ari sevi saprotu labāk.
Grāmatam piemīt brīnumainā vara palīdzēt cilvēkam pašam atrast veidus, kā uzlabot sevi un savu komunikāciju gan ar pasauli, gan ar tuviniekiem, gan ar sevi. Tādēļ, literatūru var nosaukt par rīku ar varu, kas vairo arī sava lasītāja varu.