Grāmatu brīnumainā vara
Cilvēkiem ir divas dienas, ko var uzskatīt par viņa dzimšanas dienam. Pirmais brīdis ir diena, kad cilvēks pirmo reizi paziņo pasaulei par savu esamību ar savu skaļo kliedzienu dzemdēšanas namā. Otrais – diena, kad cilvēks pirmo reizi paņem rokās grāmatu, jo tieši tajā brīdī cilvēks nonāk grāmatu brīnumainājā varā un viņam sāk veidoties īstas vērtības, prioritātes un sapņi. Rodas jautājums ko mēs iegūvam nonākot grāmatu brīnumainājā varā un ko tās var iemacīt.
Pirmais, ko iemāca grāmata tiem cilvēkiem, kas nonāk tās varā, ir spēja izvertēt visus par un pret, spēja būt kritiskiem par notikumiem, kas notiek apkart pasaulē, un par zināšanām, ko mēs saņemam. Viens no autoriem, kura grāmatas varā es nonāku, raksta: “Kur vispār zināšanas cilvēci novedušas. Pie atombumbām, nāvīgām gāzem un visādiem nāves rīkiem. Nebūtu augstskolu, cilvēki izkautos ar rungām, dabūtu punus un zilumus un – atkal noslēgtu mieru.” Anšlavs Eglītis, latviešu rakstnieks, kam piedēr šie vārdi, uzskata, ka mēs ne tikai varam saņemt no zināšanam labas lietas, bet arī tās var kļūt par lielu postu cilvēkiem. Caur savām grāmatām autors piespieda mani aizdomāties par šo, un, nonākot viņa grāmatu varā, es sācu rūpīgāk izvertēt visas labas un sliktas puses zināšanām, ko saņemu.
Otrais rakstnieks, kura darbi citādi iedarbojas uz lasītāju nekā Anšlava Eglīša darbi, ir Imants Ziedonis. Imants Ziedonis ir sarakstījis daudz epifāniju, kas spēj motīvēt cilvēkus, kā arī piespiež cilvēkus attīstīties un uzlabot sevi. Epifānijā “Saule” Imants Ziedonis atklāj iemeslu, kāpēc viņa darbi tieši tādā veidā iedarbojas uz lasītājiem, kas ir nonākuši viņu darba varā: “Bez gribas cilvēkiem nav ne individuālas, ne sabiedriskas vertības. Netiek vinš priekšā ne privātā, ne sabiedriskā dzīvē.” Rakstnieks uzskatā, ka nozīmīgāka lieta pasaulē ir cilvēka gribasspēks, jo tieši pateicoties tām cilvēki spēj sasniegt sev vēlāmo. Tādēļ viņa darbi motivē un piespiež attīstīties lasītājus.
Trešais, uz ko grāmatas ir spējīgas, ir iededzināt tieksmi pēc brīvības. Nora Ikstena, jauna latviešu rakstniece, savā grāmatā “Mātes piens” raksta par cilvēkiem, kas tiecas pēc brīvības, pēc neatkarīgas Latvijas Padomju laikā. Norai Ikstenai piedēr vārdi, kas, manuprāt, spēj paradīt tieksmes pēc neatkarības nozīmi: “Kāds tev ir nozadzis dzīves prieku. Izrāvis to no tevis kā no tā zvana mēli. Un tu tagad nevari ieskanēties.” Ar šiem vārdiem Nora Ikstena parādīja, cik liela nozīme ir tieksmei pēc brīvības, jo, zaudējot to, cilvēki zaudē dzīves prieku, dzīves jegu un vēlmi dzīvot.
Secinājumā es vēlos pateikt, ka grāmatu brīnumainā vara var izpausties dažādos veidos, piemēram, iemacīt cilvēkiem būt vairāk kritiskiem par lietam, kas notiek apkārt, motīvēt uzlabot sevi, kā arī iededzināt tieksmi pēc brīvības.