Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatām piemīt brīnumains spēks – piesaistīt sev cilvēkus. Grāmatu lasīšana ir līdzīga kontaktam ar cilvēkiem, no sākuma tu iepazīsties, tad atrodi to, kas piesaista, izvairies no tā, kas nepatīk, un tā turpini meklēt, līdz atrodi to, kas vislabāk tevi papildina un ko varēsi saukt par mīļāko. Katra grāmata nes sevī kaut ko jaunu, radošu, pamācošu. Lasot tās mēs veidojam savu personību, paši to nepamanot, aizraujoties ar interesantu sižetu.
Ir grāmatas, kuras māca mūms vēsturi, kultūru, dažādu tautu bagātības, vērtības, un tās nav tikai vēstures mācību grāmatas, kuras sniedz mūms plikus faktus. Ir tādi daiļliteratūras darbi, kā brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”, vai “Dvēseļu putenis”, kuri pastāsta mūms mūsu tautas vēsturi, parādot cilvēku jūtas, dažādus uzskatus, dažādas vērtības, kuras mēs varam analizēt un secināt par konkrētajiem vēsturiskajiem notikumiem. Mēs labāk varam iemācīties vēsturi, redzot to caur citu cilvēku acīm, nevis lasot tukšus faktus. Cilvēks nespēj iedomāties, cik, piemēram, grūti nācās cilvēkie, kuri tika spiesti pamest savu dzimteni, neizlasot nevienu grāmatu vai dzējoļu krājumu no trimdas literatūras.
Ir grāmatas, kuras veido mūsu raksturu. Tās ir grāmatas, kas atstāj mūs pārdomās vēl ilgu laiku pēc izlasīšanas, neļaujot gulēt naktī. Šajās grāmatās mēs varam atrast atbildes uz jau izveidotajiem dzīves gaitā jautājumiem. Tās var radīm jaunus jautājumus un filozofiskās problēmas, atrisinot kuras, mēs iegūstam jaunus dzīves uzskatus. Piemēram, Imanta Ziedoņa epifānijās katrs var atrast sev pilnīgi dažādas lietas, kuras tevi piesaista un gandrīz katru teikumu var interpretēt savādāk. Daudzi pusaudži var saskatīt savu problēmu atrisinājumus lugā “Artis klusē, Alise klusē”, kura apraksta kā divi pusaudži spriedumu gaitā nonāk līdz savu problēmu atrisinājuma. To ir vērtīgi izlasīt, kad iegrimsti ikdienā un vairs nespēj redzēt pāri savām problēmām.
Ir literārie darbi, kuri pamodina mūs dažādas emocijas. Tie var likt mums smieties, raudāt vai uztraukties par galveno varoņu likteni. Tie liek mūms parādīt mūsu īsto būtību, kuru mēs slēpjam no apkārtējiem. Aleksandra Čaka dzeja par Rīgu, gribi tu to vai nē, liek tev sajust autora mīlestību, pat ja tu šo pilsētu ienīsti. Tā parāda cik sentimentāls var būt cilvēks, pat arī ja pēc ārēja izskata to uzreiz nevar pateikt. Nuta Hamsūna “Bads” liek mūms gandrīz vai pašiem izjust to badu, ko izjuta galvenais varonis. Lasot to, tu jūti kā tu iegrimsti pelēkajā, depresīvajā ikdienā. Lasot Rudolfa Blaumaņa novelas spriedzes sajūta nepamet tevi līdz pašām beigām un ja kādu novelu neesi pabeidzis lasīt, tad nemiera sajūta nepametīs tevi kamēr to neizlasīsi.
Katrs cilvēk spēj atrast sevi piesaistošu grāmatu, tajā arī ir grāmatu brīnumainā vara.