Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatas visos laikos (izņemot Aizvēsturi, jo tad cilvēki nemācēja rakstīt) ir bijušas ļoti populāras un uzskatītas par lielu vērtību. Manuprāt, jebkuras grāmatas galvenā vērtība ir tās spēja, ko mācīt – parādīt patiesību jeb parādīt kā pasaule strādā. Daiļliteratūras grāmatu brīnumainā vara ir tāda, ka tās rāda, kā strādā sabiedrība, tajās parādās problēmas un to risinājumi, kā arī tajās ir negaidīti pavērsieni.
Ķīmijas grāmatā (zinātniskais stils) var gūt teorētiskas zināšanas un, apvienojot ar praktiskajiem darbiem, var kļūt par zinātnieku (ekspertu savā jomā) un pelnīt naudu, un dot labumu cilvēcei. Daiļliteratūras stilā rakstītās grāmatās var gūt zināšanas, kā strādā sabiedrība. Piemēram, romānā “Mērnieku laiki” parādās, kā cilvēki gūst labumu, kukuļojot mērnieku, liekuļojot (Prātnieks), atbrīvojoties no pretiniekiem gan nepatiesi apvainojot (Tenis), gan slepkavojot (Kaspara nāve – plānota Grabovska nāve), kā godīgi cilvēki kā Kaspars nespēj neko mainīt. Pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” parādās cilvēku (lielākās daļas) dzīves mērķi – ērta dzīve, maza piepūle. Zīverta darbā “Kāds, kura nav” parādās dzīve nožēlojamos apstākļos, cik ļoti šādi cilvēki visiem ir vienaldzīgi, kā arī kara šausmas. Šādas vērtīgas atziņas var atrast teju katrā daiļliteratūras darbā. Filmās arī tās var atrast, bet grāmatā atziņu vienmēr ir vairāk.
Daiļliteratūras darbi ir interesanti, jo tajos parādās problēmas un darba gaitā tās tiek atrisinātas. Darbā “Salna pavasarī” Liene grib precēties ar Andru, jo mīl viņu, kā arī grib precēties ar Mālnieku, jo viņš ir bagāts. Darbā “Purva bridējs” Edgars grib būt kopā ar Kristīni un grib dzīvot vieglprātīgu dzīvi. Jau darba vidū lasītājam ir interese, kā problēma tiks atrisināta. Arī pēc it kā problēmas atrisinājuma un darba beigām lasītājs mēdz aizdomāties, vai tiešām problēma ir atrisināta. “Purva bridēja” beigās, kad Edgars apsola vairs nedzert un sāk kopdzīvi ar Kristīni, rodas jautājums, vai tiešām Edgars spēs izturēt vecos kārdinājumus? “Salna pavasarī” beigās rodas jautājums, vai tiešām pēc Mālnieka nāves Liene būs kopā ar Andru, kā viņa to bija iecerējusi? “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” beigas var interpretēt divējādi – jauneklis taisa pašnāvību vai dodas prom no salas.
Grāmatas ir arī interesantas, jo tajās notiek kas negaidīts, kas tāds, ko lasītājs nebija paredzējis. Darbā “Andriksons un barons” Andriksons nodedzina muižu, kas sākumā bija kas neparedzams. Triloģija “Aija” negaidīti beidzās ar Jāņa pašnāvību; Jānis visa darba laika neatgādināja tik emocionālu un jūtīgu cilvēku. Ir arī darbi, kuros notiek kas paredzams, kā, piemēram, darbā “Indulis un Ārija”, kas beidzās ar abu tēlu nāvi. Tas bija paredzams, jo darbs bija balstīts uz “Romeo un Džuljeta” idejām. Tieši tāpēc orģināli darbi ir, manuprāt, labāki.
Grāmatu brīnumainā vara ir zināšanas, ko tā dod (vai arī uzsver un izceļ zināmas lietas, liekot par tām aizdomāties), to negaidītie pavērsieni un to problēmas un risinājumi.