Grāmatu brīnumainā vara.
Katrs cilvēks ienāk šajā pasaulē, kura kā upes straume plūst un iksekundi mainās. Literatūra nedod šai upei izžūt. Manas pirmās atmiņas saistās ar bērnu grāmatām, kurās labais uzvar slikto, mīlestība uzvar nāvi. Grāmatām piemīt brīnumainā vara, kas ļauj cilvēkam iemīlēt savu valodu, valsti un saprast dzīves vērtības, tautas kultūru.
Valodai grāmatās piemīt īpašs spēks. Valoda latviešiem vispār ir ļoti īpaša vērtība, jo mūs šaja pasaulē nav nemaz tik daudz. Īpašu ieguldījumu latviešu valodas attīstībai nesa jaunlatvieši, piemēram, Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Dainu tēvs – Krišjānis Barons, kurš caur folkloras vākšanu un saglabāšanu spēja atmodināt latvju tautu.
Es mīlu savu valsti, savu dzimteni. Šo mīlestības sajūtu man ir snieguši trimdas literatūras rakstnieki, piemēram, Linards Tauns, Agate Nesaule. Lasot Nesaules romānu “Sieviete Dzintarā”, es nespēju savaldīt savas asaras, taču sapratu, ka latvieši ir maza, bet sīksta tauta. Tas ir daļēji tāpēc, ka jau vairākus gadsimtus mēs tiecamies pēc brīvības, neatkarības. “Lāčplēsis” ir latviešu tautas varenības, un diženuma simbols Andreja Pumpura eposā, kā arī spēka simbols, kas cīnījās pret uzbrucējiem. Tāpēc 11. novembris, piemiņas diena karā kritušajiem strelniekiem, ir nosaukta par Lāčplēša dienu. Neapburams skaistums ir mūsu Rīgai, ko apraksta Ojārs Vācietis un Aleksandrs Čaks.
Grāmatas mani iemācīja mīlēt, draudzēties un cienīt apkārtējos. Par skaistām divu cilvēku jūtām ir rakstījusi Aspazija, bet Imanta Ziedoņa epifānijas ļāva man saprast, ka dzīve nebeidzas vienkārši ar punktu un nekad nedrīkst padoties. Ziedoņa epifānijas vispār ļoti spilgti aprakta dažādas dzīves parādības un sīkumus, kuriem es nemaz nebiju pievērsusi uzmanību. Liriskais es Ojāra Vācieša dzejas krājumā “Tuvums” pārdzīvo, mīl, jūt, kas liek arī man mīlēt un just. Nerealizētās mīlas stāsts “Aka” iemāca ne tikai mīlestībai, bet apraksta arī to Latviju, kuras vairs nav, piemēram, lētās konfektes “Buratino” vai tā laika mašīnu “Pobeda”, ko varēja iegādāties turīgi cilvēki, proti, ārsti. Tagad es saprotu savus vecākus, viņu pārdzīvojumus, mūsu attiecības “zied”, pateicoties grāmatām “Mātes piens” un “Dzīves svinēšana”, proti, rakstnieces Noras Ikstenas romāni. Es nevaru iedomāties, ka es nepazītu savu māti kā Helēna nepazina Eleonoru.
Zenta Mauriņa reiz rakstīja, ka mēs visi braucot dzīves vilcienā, pieturās cilvēki iekāpj un izkāpj, bet tā ir arī taču ar grāmatām – nav svarīgs grāmatu izlasītais daudzums, galvenais ir saprast, kas tajās slēpjas, un tad mēs tiešām sapratīsim grāmatu brīnumaino varu.