Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatām piemīt vara, kura spēj ievilkt cilvēku pārdomās un likt cilvēkam to lasīt bez apstājas. Arī man ir gadījies lasīt grāmatu tā, ka es esmu pilnībā iedziļinājies stāstā un nevaru sagaidīt, kas notiks tālāk. Grāmatas arī spēj dot atziņas, kuras liek pārdomāt un kuras paliek atmiņā uz ilgāku laiku. Rakstieki, kuri spēja mani ievilināt savā pasaulē ir Māra Zālīte, Kārlis Skalbe un Remarks.
Māras Zalītes romāns “Pieci pirksti” ir par piecgadīgo meiteni Lauru, kura piedzima Sibīrijā un tagad viņas ģimene ir atgriezusies Latvijā. Katra romāna situācija ir aprakstīta tā, kā tā izskatījās caur Lauras acīm. Tas arī spēja mani ievilināt. Gandrīz katrs atgadījums liekas safantazēts, kā jau piecgadīgam bērnam liekas, ka viss pasaulē notiek pēc viņa domām. Bet pēctam atklājas skarbā realitāte, ka viss nenotiek, kā cilvēks iedomājas. Romānā arī tika rakstīts par Lauras atmiņām no Sibīrijas un dažādajam personībām, kuras viņa tur iepazina. Par katru no šīm personām romānā bija mazs stāstiņš, kurš iedeva tam vēl vienu daļu, kurā varēja iedziļināties.
Kārļa Skalbes pasakas ir ļoti daudzveidīgas, interesantas un dziļas. Tās ir īsas, bet paliek atmiņā vai nu ar to tēliem, vai domām. No šīm pasakām es vislabāk atceros Melno Pēteri un kaķīti no “Kaķīša dzirnavas”. Melnais Pēteris man palicis atmiņā, jo viņa vārds man likās ļoti unikāls un tieši tas mani ievilināja izlasīt viņa pasaku. Bet “Kaķīša dzirnavas” gan bija pasaka ar dziļu domu, kura ar mani ir vēl šobrīd. Pasaka ir par kaķīti, kuram melnais runcis atņēma dzirnavas. Tas lika kaķītim doties meklēt jaunas mājas pie savām trim meitām, bet neviena viņu nepieņēma. Kaķītis pilnībā nevienu no šīm lietām neņēma ļaunā, pat, ja viņš vairs neizskatījās turīgs, bet gan nabadzīgs. Joprojām atceros kaķīša teikto: “Kādēļ vairot ļaunumu, lai vairojas prieks!” Pasakas beigās kaķītis atrada pili, kurā viņu uzņēma kā galma kaķi. Šī pasaka atstāja ļoti pozitīvu iespaidu, kuru man lika iegaumēt, ka darot labu, labas lietas arī nāks pretī.
Remarka grāmata “Rietumu frontē bez pārmaiņām” spēja mani tajā ievilkt ar tās skarbo un brutāli neapdzejoto patiesību par karu. Remarks šajā grāmatā neapraksta kara varoņus un to bezbailību kara laikā, viņš apraksta parastos kareivjus, un kā karš izskatījās caur viņu acīm. Grāmatā nebija neviena apdaiļota vai krāšņi aprakstīta situācija. Viss bija tā, kā tas izskatījās realitātē – šausmīgi. Gandrīz katrs galvenais varonis grāmatas beigās bija miris. Remarks ar šo grāmatu izveidoja darbu, kur nekas netiek taupīts un paņem cilvēku savā varā ar tā patiesību.
Katrai grāmatai ir savs veids, kā tā ievilina cilvēka prātu pārdomās un neliek viņam no tās atrauties. Pārsvarā tā ir realitātes ievietošana darbā, kas neļauj cilvēkam no grāmatas atbrīvoties. Arī apslēptās domas kuras ir sarakstītas ļoti ekstrēmi, bet padomājot, kā tās izpaužas dzīvē, nemaz neliekas tik nereālas. Šī ir tā grāmatu vara, kuru katrs cilvēks ir izjutis.