Grāmatu brīnumainā vara.
Lasīšana jau kopš tās izveidošanās ir bijusi svarīga civilizācijas attīstības sastāvdaļa. Ar tās palīdzību mēs (cilvēki) esam nodevuši informāciju no paaudzes uz paaudzi. Manā izpratnē, cilvēks lasot iegūst ļoti daudz, jo tanī brīdī, kad mēs lasām, mēs redzam, kā citi risina savas problēmas. Tādējādi, mēs iegūstam ļoti lielu daudzumu svarīgas informācijas. Lai savus minētos faktus pamatotu, nākamajos paragrāfos pieminēšu trīs grāmatas – E. Ādamsona “Smalkās kaites”, J. Škvorecka “Lieliskā sezona” un G. Bereļa “Es nerunāju muļķības”.
Es vēlētos sākt ar grāmatas “Smalkās kaites” analīzi un to kā es no šīs grāmatas esmu daudz ko ieguvis. Grāmatā ir runa par to, ka cilvēkiem, visiem, piemīt smalkās kaites – sīkumi, kuri ir neciešami, taču neārstējami. Piemēram, Ādamsons runā par to, ka skaudība ir smalkā kaite, kam no sākuma es nepiekritu, jo pašam tā man piemīt. Taču, ilgāk par šo tēmu padomājot, es sapratu, ka autoram ir taisnība. Vēlos pateikt to, ka lai arī kā mums liktos, ka esam nevainojami, mums katram piemīt, kāda no šīm smalkajām kaitēm.
Otra grāmata, kura pieminēju, “Lieliskā sezona” stāsta par kādu jaunieti, kurš Otrā pasaules kara laikā, zem Nacistu dūres dzīvo savu jaunieša dzīvi. Grāmata lika man ļoti aizdomāties par to cik ļoti līdzīgas ir manas problēmas ar viņa. Kaut arī Daņiks (galvenais varonis) dzīvoja pilnīgi citā laikā un vietā, nekas nav mainījies. Lasot es izpratu, cik laiks ir relatīvs un to, ka lai mēs redzētu uz priekšu, mums ir jāpaskatās atpakaļ. Šī doma bija liels solis uz priekšu manā pašattīstībā.
“Es nerunāju muļķības” – šo šedevru es izlasīju ļoti nesen, taču, esmu daudz ko iguvis no šīs, teiksim tā, neordinārās grāmatas. Guntis Berelis savā grāmatā izmanto parastas dzīves situācijas, taču, viņš viņas hiperbolizē jeb pārveido līdz pilnīgam absurdam. Lasot viņa grāmatu man radās daudzi jautājumi, uz kuriem vēl meklēju atbildes. Grāmata sastāvēja no 10 stāstiem, kuri nebija saistīti, taču dziļumā tie bija pat ļoti saistīti. Izlasot pirmo reizi, es Bereļa domu neuztvēru, taču lasot atkārtoti es saredzēju viņa bažas. Manuprāt, Guntis Berelis satraucas par cilvēces sociālo veselību, kuru modernās tehnoloģijas pēdējo desmit gadu laikā ir krasi ietekmējušas.
Nonācis pie secinājuma, vēlos teikt, ka mēs katrs, lasot šīs grāmatas redzēsim problēmas, kuras mums ir aktuālas. Tā ir, tā grāmatu brīnumainā vara, lasot tās mēs iegūstam idejas, domas, risinājumus un pats svarīgākais ko mēs iegūstam ir jautājumi. Bez jautājumiem nav atbildes un bez atbildēm nav attīstība. Grāmatas ir un vienmēr būs visvarenākais informācijas nodošanas veids.