Grāmatu brīnumainā vara.
Ja Dievs ir radījis dvēseli un prātu, tad visstiprākais ierocis, ko jebkad ir izgudrojis cilvēks, ir grāmata. Šokēt, paralizēt un apgaismot – trīs lielākie grāmatu spēki, kurus var devēt par brīnumaino varu.
Daži literatūras darbi sevī ietver sevišķi smagus notikumus, pārdzīvojumus vai stāstus, piemēram, Agates Nesaules romāns “Sieviete dzintarā”. Šķiet, ka ainai, kur bērni dzird, kā blakus telpā izvaro sievieti vairāki vīrieši, nevajadzētu vispār būt uzrakstītai. Taču jaunības gados, piedzīvot šāda veida šoku, ir pat veselīgi, lai jaunietis spētu atšķirt labu no slikta. Ir jāatceras, ka pārsteigt cilvēkus nevar ar vienu un to pašu faktu, piemēram, vēsturniekus un filologus pārsteidza brāļu Kaudzīšu romāns “Mērnieku laiki”, taču vidusskolēnam tas neizraisīs nekādu emociju. Lai arī atsevišķas grāmatas var likt ļaudīm stipri izbrīnieties, ir daudz vairāk tādu, kas pamāca.
Latviešu literatūrā ir viens spilgts darbs, kas apgaismo lasītāju ne tikai par rožu mīlestību, bet arī par to, kā vajadzētu rīkoties mātei. Šis daiļdarbs ir Regīnas Ezeras romāns “Aka”. Var droši teikt, ka jauniešus skolas solā visspēcīgāk ietekmēja Imanta Ziedoņa epifāniju krājuma pirmā daļa. Dzīves gudrības, kas tajās slēpjas, noder ikvienam pat tad, ja to līdz galam nesaprot. Retos gadījumos grāmatas pārveido cilvēka domāšanu tik krasi, ka, šķiet, to personu un to, kā viņš spriež, neviens nezina. Tomēr sirdi visplosošākās ir tās grāmatas, kas neļauj pārstāt lasīt pēc tam, kad lasītājs jau ir šokēts un apgaismots.
Kad es lasīju Aspazijas “Sarkanās puķes”, Noras Ikstenas “Mātes piens” un Aleksandra Čaka “Mūžības skartie,” es nespēju nolikt grāmutu plauktā vai aiziet gulēt, kamēr tā nebūs izlasīta līdz galam vai vismaz līdz pusei. Šie teksti liek ne vien iejusties tēlu ādā, bet arī censties izprast to domāšanas veidu un emocijas. Autori negribot paralizē lasītāju prātus uz vairākām dienām vai mēnešiem. Piemēram, runājot par darbu “Mātes piens”, var viennozīmigi teikt, ka, lai izanalizētu grāmatu no vāka līdz vākam, vajadzēs vismaz vairākus mēnešus, jo bez autores komentāra neiztikt. Emocijas, kuras piedzīvo stāsta tēli, ir neiedomājamas. Kurš bērns saglabātu veselu prātu, kad viņa māte acu priekšā guļ uz zemes no pašnāvības mēģinājuma? Šī grāmata paplašina redzes loku, un tai noteikti piemīt vara pār lasītāju prātiem.
Daiļdarbi kā grāmatas, bez šaubām, ir visspēcīgākie ieroči, tomēr tie nav domāti ļaunam. To vara slēpjas cilvēku pamācīšanā, emociju raisīšanā un noteikti lasītāju prātu sagūstīšanā.