Grāmatu brīnumainā vara.
Ar grāmatām cilvēks iepazīstās jau bērnībā. Lasot pasakās mazām cilvēkam veidojas raksturs un uzvedības pamatprincipi, kā arī viņš mācās atšķirt labo no slikta. Vēlāk grāmatas paliek ar mums uz visu mūžu un kļūst par mūsu “skolotājiem” un “draugiem”, apgaismojot mūsu dzīves ceļu un prātu.
Pirmkārt, grāmatas celtniecības materiāli nav tikai stāsts un vāroņi, bet arī vēsture. Autori savos darbos pasniedz mums zināšanās un stāsta par viņu laika aktualām problēmām, proti, arī par problemām, kuras vienmēr paliek aktualas. Piemēram, Gundegas Repšes romānā “Ugunszīme” mēs lasījām par notikumiem Latvijā PSRS vadīšanas laikā. Mēs paši nekad nedzīvosim tājā laikā, tāpēc, neizlasot šo grāmatu, mēs neuzzinātu un neizjustu to nebrīvību pašizpausmes jomā, kura valdīja tolaik. Iepazīstoties ar šo grāmatu, lasītais ne tikai uzzin vairāk par vēsturi, bet arī sāk novērtēt mūsdienīgu brīvibu. Grāmatas uz vesturiskā pamatā māca mums nevis sausu vēsturi, par kuru mēs lasām vēstures stundās, bet par cilvēku dzīvi un izdzīvošanu kādos noteiktos apstākļos. Tādā veidā lasītājs plašina savu redzesloku un kļūst izglītots cilvēks.
Otrkārt, grāmatas ir liels ieguldījums kādās tautības kūltūrā. Ieguldījums kultūrā sākas vēl ar pasakām. Katras tautības pasakas sužēts un idejas ir salidzinoši vienādas, atšķīras tikai tās, kas ir apkart tām sužētam. Lietas, kas ir aprakstītās ārpus sužeta, – daba, ēdiens, lauki, mājas – veido bērna ieradumus un apzinību par to, kāda ir viņa dzimtene. Tādu tendenci mēs varam arī novērot turpmākājos literārajos darbos. Piemēram, Regīnas Ezeres romānā “Aka” mēs lasījām par cilvēku attiecībām laukos, ikdenišķājiem darbiem, atkāl par dabu un ēdienu. Visas šīs lietas pastiprināja mūsu nacionālo identitāti, bet ārzemniekus iepazistīnāja ar latviešu kultūru.
Treškārt, lasot grāmatas mēs varam ieraudzīt pati sevi. Autori savos literārajos darbos bieži vien apsmēj negatīvas cilvēka personības puses. Analizejot tos un redzot kādā veidā tās ietekmē cilvēka ricību un uzvedību, mēs varam atbrīvoties no tām. Dažreiz grāmatas palīdz mums “šķirties” no sliktiem ieradumiem, jo lasot mēs redzam sevi no mālas. Citreiz tās liek mums atbrīvoties no iekšēja būri, tas var būt egoisma būris vai mūsu komforta zona. Vispozitīvākais ir tas, ka literatūra neļauj mums pārdzīvot visas pamācošas situācijas īstājā dzīvē, bet no tā mēs varam izvairīties, petot vāroņu uzvedību un analizējot situacijas, par kurām mēs lasām.
Nobeigumā es gribu teikt, ka grāmatu brīnumainā vara ir tas, ka tās attīstā mūs daudzpusīgi. Literārie darbi aizskār vairākus cilvēka dzīves aspektus – vēsturi, kultūru, personības –, par kuriem lasot, mēs mācāmies un apgaismojāmies.