Grāmatu brīnumainā vara.
Ar literatūras palīdzību jau kopš seniem laikiem autori ir pauduši dažādas idejas – ta var būt gan par personīgiem aspektiem, kas skar tikai viņus, vai arī par globālākiem notikumiem. Arī 20. gs. latviešu autori pauda dažādas idejas savos literārajos darbos, bet viena, pie kuras autori regulāri atgriezās, bija ideja par neatkarīgas Latvijas valsts veidošanu. Bet, tā vietā, lai sapņotu par to, autori ir izvēlējušies mudināt lasītāju rīkoties un domāt tā, lai šī ideja arī tiktu realizēta.
1905. gadā Edvards Treimanis publicēja dzejoli “Mana tēvija sēro”. Šajā dzejolī līriskais “es” ir bēdīgs un izmisis, jo nav neviens, kas nosargās tēviju, kura simboliski ir attēlota kā izkaltusi ieva ielejas vidū. Līriskais “es” ilgojas pēc cilvēka, kurš spēs parūpēties par šo augu ar sirsnību un mīlestību, bet tajā pašā laikā ir gatavs aizsargāt ievu par katru cenu. To līriskais “es” atklāj paužot “Nav, nav mums Leonīda, // Kurš ar tautu ceļas un krīt// Kurš ar tautu šķēpu zin trīt // Nav, nav mums Leonīda …” (Treimanis, dzejolis “Mans tēvija sēro”) Leonīds ir viens no varenākajiem Spartas valdniekiem, kurš mira aizsargājot savu tēviju. Šādā veidā autors cenšas mudināt latvjus sameklēt savu vadītāju, kurš spēs viņus vadīt uz neatkarīgs valsts izveidošanu, bet tajā pašā laikā rūpēties par to un palīdzēt tai “plaukt”. Manuprāt šis ir efektivs veids kā mudināt cilvēkus meklēt sev vadītāju, jo lasot dzejoli arī lasītājs sāk ilgoties pēc šī cilvēka, tādā veidā emocionāli manipulējot ar lasītāju.
Dažus gadus pēc neatkarīgas Latvijas okupācijas Mārtiņš Zīverts publicēja savu lugu “Vara”. Tā pirmo reizi tika iestudēta 1944. gadā Rīgā. Šajā lugā tiek parādīta traģiska 13. gs. Lietuvas valsts valdnieka Mindauga bojāeja. Lai gan šajā lugā galvenais uzsvars ir uz valsts valdīšanu un Mindauga personīgajiem konfliktiem, manuprāt, svarīga atziņa, ko var iegūt no šīs lugas ir, ka tautai ir jābūt vienotai, ja vēlas veidot stipru valsti. Lugas vidū, tad, kad Mindaugs apprec vienu no savu padoto sievām viņa padotie nolemj viņu nogalināt, kas viņiem arī lugas beigās izdodas. Bet šī uzvara nāk ar lielāku sakāvi, jo tātari, kas vēlējās jau iepriekš uzbrukt Mindauga karaļvalstij to dara pēc Mindauga nāves. Tajā brīdī Mindauga padotie apzinās savu darbību negatīvās sekas un saprot, ka Mindaugs nebija nemaz tik slikts karalis. Ar šo, manuprāt, autors efektīvi parāda, ka jābūt vienotiem, lai būtu stipri.
Secinājumā, literārie darbi ir palīdzējuši iegūt neatkarīgu Latvijas valsti, jo tie ir mudinājuši cilvēkus rīkoties vienoti un organizētāk.