Grāmatu brīnumainā vara.
Mūsdienās grāmatu lasīšana vairs nav tik populāra, kāda tā bija 20 vai 30 gadus atpakaļ, kad tehnoloģijas nebija tik attīstītas un plaši pieējamas, taču grāmatas joprojām tiek lasītas skolās, kur cilvēkiem veidojas priekštats par literatūru. Lai gan grāmatas nav vienīgais informācijas avots, tās atstāj lielu pēdu lasītāju dzīves uztverē un uzskatos.
Bieži vien cilvēki nonāk situācijās, kad nezina, kādu lēmumu pieņemt – darīt to, ko saka sirds, vai to, kas liekas prātīgi. Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” tiek parādīta šī problema, kuras visspožākais piemērs ir karš. Karavīru dvēselēs notiek cīņa starp vēlmi aizstāvēt savu zemi un bailēm no navēs, bet tie izvēlas karot un, iespējams, krist karalaukā, bet neatdot savu dzimteni ienaidniekam. Šī grāmata māca būt drosmīgam un patriotiskam, tāpēc ka drosme un gatavība iet cīņā par savu ģimeni un zemi ir viena no svarīgākām īpašībām katra cilvēka raksturā.
Ne tikai gatavība karot, bet arī spēja piedot ir nepieciešama cilvēkam, kas grib būt daudzpusīgi attīstīts un harmonisks. Grāmatas lasīšana var dot iespēju paskatīties uz kādu problēmu ar cita cilvēka acīm un tā izprast viņa rīcības cēloņus. Pēc Agates Nesaules darba “Sieviete dzintara” lasīšanas var pavisam citādi paskatīties uz cilvēkiem, kas ir pārdzīvojuši Otro Pasaules karu un kaut daļēji iztēloties to, kam viņi ir gājuši cauri. Autore raksta par visu, kas ar viņu ir noticis un par to, kā viņa atrada sevī spēku saprast un piedot. Tā viņa piedeva savai mātei atņemto bērnību, jo apzinājās, ka nebija citas izdzīvošanas iespējas izņemot aizbraukšanu prom no Latvijas. Grāmata iemāca skatīties uz lietām objektīvi un apdomāt notikumus savā dzīvē.
No grāmatām var iegūt ne tikai dzīves gudrību, kas ir radusies kādu vēsturisku notikumu kontekstā, bet arī uzzināt par pašiem notikumiem no cilvēkiem, kas tos ir pārdzīvojuši. Rakstnieces Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” ir viens no retajiem darbiem, kas atspoguļo nevis viena cilvēka subjektīvo viedokli, bet vairāku paaudžu pieredzi. Grāmata stāsta par tautas tieksmi pēc Latvijas neatkarības un par to, ka šīs sapnis kļuva reāls ne visiem, jo, kā viena no romāna varonēm, vairāki cilvēki vienkārši nav nodzīvojuši līdz neatkarības proklamēšanai. Grāmata liek lasītājiem apzināties bērnības cenu, kā arī vērtēt un saudzēt to. Pēc tādas grāmatas lasīšanas vairāki vēsturiski notikumi top skaidrāki un var likties, ka pats esi tos pārdzīvojis.
Secinot var teikt, ka grāmatām piemīt brīnumainā vara attīstīt lasītāju rakstura īpašības, piemēram, drosmi vai spēju piedot, kā arī paplašināt zināšanu par vēsturiskiem notikumiem un to nozīmigumu. Grāmatu lasīšana var arī būt pašterapijas līdzeklis, kas palīdzēs orientēties dzīvē, vai vienkārši veids kā interesanti pavadīt laiku.