Grāmatu brīnumainā vara.
Ir iemesls kāpēc cilvēkiem patīk stāsti – caur viņiem mēs esam itkā pārvietoti uz citu realitāti, ar citu apkārtni un citām problēmām. Tādā veidā mēs varam uz brīdi aizmirst par mūsu pienākumiem vai raizēm šajā pasaulē, un attapties kaut kur citur, mums jaunajā, iepriekš nezināmā pasaulē. Līdz ar to nav brīnums, cik populāri kļuvuši mediji caur kurām mēs stāstam šos stāstus – gleznas, kino, dziesmas un grāmatas. Tomēr grāmatas aizņem šeit speciālu titulu, jo tās ir pats vienkāršākais un drošākais veids kā vēstīt stāstu, galu galā, dziesmu vārdi var tikt aizmirsti, bet filmas noveco, un to kvalitāte kļūst par barjeru, jo kas gan mūsdienās skatīsies 60-to gadu filmas? Grāmatas, savukārt, ir gandrīz vai nemirstīgas.
Protams, grāmatas un tajā vēstītie notikumi nav domāti ekskluzīvi priekš izklaides. Pat grāmatas ar kurām mēs iepazīstamies bērnība, un kuras, liekas, ir ļoti attālinātas no realitātes ar saviem primitīviem stāstiem par runājošiem dzīvniekiem, pat viņas ienāca mums bērnībā ļoti svarīgas koncepcijas, kā piemēram, morāli un etiku. To ir iespējams izdarīt ievietojot pamācību darba zemtekstā – attēlojot sliktas idejas un kvalitātes ar negatīviem varoņiem, un labas – ar pozitīviem. Un šī sistēma nav unikāli piemītoša tikai bērnu literatūrā – tā ir visur. Jebkuram darbam ir savs zemteksts jeb iemesls, kāpēc autors ir radījis šo darbu un ko viņš ar to mēģina pavestīt.
Autora nodomi tiek atklāti darbā caur varoņu darbiem un raksturiem. Tipiski šie autora nodomi ir viņa personīga filozofija, vai arī uzskati attiecībā uz kādām problēmām vai notikumiem vai nu viņa personīgajā dzīvē, vai arī viņa kolektiva (piemēram nācijas) dzīvē. Tādā veidā viss darbs ir kā alegorija uz kādu notikumu vai filozofiju, kas saistīts ar šo notikumu. Bieži vien tas ir konflikts, jo tieši problēmas un nesaprašana ir tas, kas virza gan mūsu domāšanu un dzīvi, gan arī tēlus un pašus grāmatas notikumus. Līdz ar to, lasot grāmatas, mēs esam iepazīstināti ar kādu pamācību no autora, un vai apzināti vai neapzināti, mācāmies no tās.
Kā piemēru tikko teiktajam, nevar nenosaukt Mārtiņa Zīverta darbu “Vara” un Džordža Orvela “1984”. Abi darbi ir ļoti līdzīgi, kaut arī nekāda kontakta starp autoriem nebija, jo tos abus ir iespaidojis Eiropas sociālpolitiskā situācija. Zīverta “Vara” tika sarakstīta 1944. gadā, un Orvela “1984” – 1949. gadā. Abi šie darbi ir radīti ap vienu un to pašu laiku, un abi izpēta un atklāj varas negatīvo, represīvo pusi. Orvels to parāda savā darbā caur Okeānijas lielvalsti, kura apņem puspasauli, un kuras autoritārā valdība represē, moka, nogalina un citādos veidos apspiež savus iedzīvotājus. Zīverts, savukārt, parāda lasītājiem tirānisko Mindaugu, līvu valdnieku, kurš nogalina jebkuru konkurenci– pat savus brāļus.
Abos darbos tiek attēlota varmācība, kas izriet no autora personīgās pieredzes – abi sarakstīja darbus ap otro pasaules karu, kas ietekmēja viņu uzskatus par karu, abiem ir bijušas savas saskarsmes ar komunistisko režīmu, Zīvertam – dzīvojot PSRS, un Orvelam – atbrīvojot Spāniju no komunistiem. Skatoties uz šo, nevar neatzīst cik cieši saistīta ir mūsu realitāte ar grāmatām, gan šīm, gan arī citām. Realitāte ietekmē autoru, liekot viņam sarakstīt grāmatu, un autors caur to nodod savu brīdinājumu vai pamācību, kas savukārt ietekme mūsu darbus, un līdz ar to – mūsu pasauli.