Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatām ir liela nozīme cilvēces vēsturē – sākot ar pavisam prastiem pierakstiem par dzīvi un beidzot ar jaunas pasaules radīšanu, kurās neiespējamais kļūst iespējams. Kā bērni, mēs atklājam neiedomājamas, burvīgas realitātes pateicoties grāmatām un, laikam ejot, atklājam arī citus būtiskus sīkumus, kurus autori atstājuši savos darbos.
Bērnība ir tas krāšņais, bezrūpīgais laiks, kad daudz vēl ir, ko atklāt. Grāmatas bērniem piešķir jaunu skatījumu uz pasauli, ka tā, iespējams, slēpj vairāk nekā sākumā varēja šķist. Pateicoties grāmatām, bērns spēj saskatīt brīnumus, spēj iztēloties tādu pasauli, kurā ir nāriņas, burvji un vēl viskaut kas cits. “Karlisons, kas dzīvo uz jumta” daudziem bērniem ir viena no pirmajām grāmatam, kuru viņi lasīja. A. Lingrēna aprakstīja īsu, apaļīgu vīriņu ar propeileru uz muguras, kurš dzīvoja uz jumta. Šāda īsta cilvēka gan jau nav, taču viņa piedzīvojumi lika ticēt neticamajam, kā arī iztēloties, ka varbūt tomēr tāds kaut kur ir. Grāmatām ne tikai ir brīnumaina vara radīt jaunas pasaules un burvīgus tēlus, bet arī nodot to spēju iztēloties un ticēt lasītājam – bērnam. Tie bērni, kas daudz lasa, ir ar spēcīgām iztēlēm, kas tikai liecina par grāmatu ietekmi bērna spējāi pašam iedomāties jaunas realitātes.
Protams, būtiska sastāvdaļa grāmatas tapšanai ir pats autors. Ir grūti iedomāties, ka autors neatstātu daļu no sevis un savas pasaules sarakstītajā darbā, tādēļ vēl viena brīnumainā vara, kas grāmatām ir – spogulis autora dzīvei un idejām. “Meistars un Margarita” ir reizē ļoti sapņaina grāmata – velns ierodas uz Maskavu –, un arī realistiska, tā lieliski attēlo gan pašu autoru M. Bulgakovu, gan arī dzīvi Padomju Savienībā. Viens no galvenajiem varoņiem Meistars bija autors grāmatai par Jēzu Kristu, protams, uz Padomju Savienības fona, viņš grāmatu izdot nevarēja, gluži kā M. Bulgakovs pats ar savu grāmatu. Lasītājam ir skaidrs, ka varoņi mocījās ar Padomju Savienības apspiešanu. Tās mokas ir tik labi aprakstītas, jo M. Bulgakovs, pats dzīvodams Padomju Krievijā, pieredzēja tās grūtības katru dienu. Ar grāmatām var parādīt tēlaini vai tieši to, kā dzīvoja to autori jeb citiem vārdiem – grāmatas ir kā spoguļi to autoriem.
Pašsaprotams ir fakts, ka grāmatas raksta jau sen, tātad lasītājs var izlasīt grāmatu no 21. gadsimta un arī no 19. gadsimta. Kā jau minēts iepriekš, autors atstāj daļu no sevis grāmatā, tajā skaitā arī viņa laiku. Rainis sarakstīja lugu “Indulis un Ārija” 20. gadsimtā, taču tās sižets vēsta par Lietuvas karali Mindaugu (lugā Mintauts) un Kūru valdnieku Induli ap 13. gadsimtu. Lasītājam tiek parādīta dzīve 13. gadsimta Latvijā – tēlu konflikti, idejas attēlo reizē Raini un sižeta laika ideoloģiju. Grāmatas savā ziņā ir spējīgas radīt tādu sajūtu lasītājam, ka viņš ceļo laikā. Arī tas, ka Rainis atstāsta savu ideju par pagātnes Latviju, neatņem viņa lugai to burvīgo spēju.
Grāmatām ir neaprakstāmi daudz burvīgu varu, jo tās spēj radīt tādu pasauli, kurai ir savi īpaši noteikumi, neatkarīgi no īstās dzīves. Tā spēja pati par sevi veido bezgalīgi daudz iespējas sarakstīšanai, kā arī lasītāja uztverei. Jebkurā vecumā grāmatas spēj iedvesmot, aizkustināt un iemācīt, tādēļ arī grāmatas ir tik brīnumainas.