Grāmatu brīnumainā vara.
Vārds, kā zināms, ir asāks par zobenu; tad kā būtu iespējams raksturot vārdu veselumu jeb grāmatu? Vara –, manuprāt, vistuvākā asociācija grāmatai, jo ar sava veida burvestību, tā sevī ierauj lasītājus, liekot tiem vēlēties to izlasīt līdz galam. Grāmata ļauj arī sapņot un aizmirst par ikdienišķiem sīkumiem, kas mēdz nomākt prātu. Taču, visvarenākais tās spēks mīt tajā, ka grāmata sniedz vērtīgas atziņas, ļaujot iepazīt ne tikai sevi, bet arī citus.
Ikviena grāmata, ko esmu lasījis, ir spējusi apburt jeb ieintriģēt tiktāl, ka es tiecos to pabeigt. Par izcilu piemēru kalpo grāmata “Eragons”. Tā ir fantastikas grāmata, kas lika man tajā iegrimt un lasīt bez mitas tā, ka es spēju to izlasīt ārkārtīgi īsā laikā, proti, trīs dienās. Šīs grāmatas autors tajā laikā, kad grāmata tika rakstīta, bija jaunietis, un, iespējams, tieši tāpēc spēja izmantot trāpīgas un precīzas frāzes, dvēselei saistošu un emocijām bagātu sižetu, kas piesaistītu līdzīgi domājošus prātus. Sižeta pamatā ir jaunietis, kas atrod pūķa olu, no kuras vēlāk arī izšķiļas pūķis, kurš, sižetam attīstoties, gan fiziskā gan garīgā ziņā aug un attīstās kopā ar galveno varoni Eragonu. Viņus abus cenšas nogalināt, jo ļaunie spēki, kurus vada vienīgais pūķu jājējs nevēlas pieļaut to, ka pasaulē ir vēl kāds līdzinieks. Kaut gan šāda tipa fantastikas grāmatas parasti mani neieintriģē, es biju patīkami pārsteigts, ka grāmata mani apbūra, kas pierāda, ka to vara pār cilvēku ir neizmērojama.
Grāmatas ļauj sapņot un aizmirsties, ka brīžam viss nereālais šķiet tapis reāls. Piemēram, lasot Džordža Orvela darbus “Dzīvnieku ferma” un “1984”, es spēju iztēloties, iejusties grāmatu tēlu ādās un izdzīvot totalitārā režīma ļauno tvērienu, kaut arī visu savu dzīvi esmu dzīvojis demokrātijā. Izlasot šīs grāmatas, es sapratu, ka manā dzīvē nav lielu un patiesu problēmu, vismaz tādas par kurām būtu vērts uztraukties, ja salīdzina ar bailēm no režīma, cenzūru, apspiestību un dzīvošanu tur, kur cilvēks nevar būt laimīgs. Man ir dota izvēle un iespēja iet savu ceļa gājumu un kļūt par to, ko es vēlos. Mēs pārlieku daudz uztraucamies par ikdienišķām raizēm, kas vienudien tāpat izgaisīs, jo dzīve ir pārāk īsa, lai gan tā nešķiet jaunībā. No dzīves ir jāņem viss, ko vien var un nevajag apstāties, tikai mācīties un neatskatīties.
Šī arī ir visvērtīgākā atziņa, ko esmu ieguvis lasot grāmatas. Visspilgtāk tā manā prātā iesēdās, kad lasīju Dena Brauna detektīvromānu sēriju, ar Robertu Lengdonu kā galveno tēlu. Grāmatās “Eņģeļi un dēmoni”, “Inferno” un “Davinči kods”, Roberta dzīvība bija apdraudēta, brīžam uz nāves robežas, kā piemēram, kad “Eņģeļos un dēmonos” viņš atradās zem sarkofāga, kur nebija gaisa, es atskārtu, ka mūsu dzīvība pastāvīgi atrodas briesmās. Ik aiz stūra uz mums glūn ļaunums un briesmas, no kurām esam spējīgi izvairīties, ja neuzvedamies muļķīgi. Dzīvība mums katram ir viena, tāpēc tā ir jāsargā, bet tai pat laikā, dzīve ir jābauda, jo reiz pienāks gals, un tad sāksies nožēlas pilnie vaidi “Ja nu es toreiz būtu darījis tā …” Manuprāt, nevajag sevi šaustīt, vajag mācīties no kļūdām un darīt visu, lai neiekristu tai pat bedrē otro reizi.
Grāmatas ir tik pat varenas kā cilvēki, jo tās spēj mācīt, pārliecināt un likt aizdomāties pašam par sevi un dzīvi, ko dzīvojam. Tās sniedz atziņas, kas māca dzīvot, nevis izdzīvot, tādējādi ieintriģējot lasīt ar vien vairāk un vairāk, lai ik mirkli tiktu apgūts kas jauns un noderīgs.