Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatas visos laikos ir bijušas populāras, kaut gan mūsdienās to popularitāte ir samazinājusies, tas cilvēkus neattur no to lasīšanas. Grāmatām piemīt brīnumaina vara, kas liek mums pakļauties un ļauties to varas izpausmēm. Tās iespaido un māca, tās ļauj paskatīties uz dažādām dzīves situācijām no malas un atklāj dziļākās lietas, īpašības par tās lasītāju.
Jebkurā vecumā mēs iespaidojamies un mācāmies. Parasti, cilvēki iespaidojas un mācās no gudrākiem un “augstākiem” cilvēkiem, tādējādi var secināt, ka šiem cilvēkiem ir sava veida vara pār mums (tiem, kuri mācās). Arī grāmatas spēj mācīt un iespaidot ar savu šarmu un pieeju dzīvei. Spilgts piemērs ir J. Škvorecka romāns “Lieliskā sezona”, kas mani, kā lasītāju, aizķēra ar savām gudrībām. Šī grāmata stāsta par vienu zēnu, kurš izmisīgi mēģina “nokoļīt ” savas klasesbiedrenes. Tā māca, kā labāk nedarīt un no kā izvairīties, no kādiem starpgadījumiem ir jāizvairās un no kādiem ne. Tā mani, kā jaunu čali, ir ieinterējusi un es skatos uz to, kā kaut ko augstāku, un pilnībā ļaujos tās varai, jo es, tāpat kā galvenais varonis, gribu būt veiksmīgs meiteņu mīlētājs.
Dzīvē atgadās daudz un dažādas situācijas, bet nevienmēr mēs tās spējam pamanīt un izprast. Vara pār tām ir tam, kuram ir atbildība par tām vai arī tam, kurš spēj tās saprast un izskaidrot. Māra Bērziņa grāmatā “Gutenmorgens” dažādās dzīves situācijas tiek parādītas caur humora un absurda prizmu, tāpēc man, kā lasītājam, tās ir vieglāk uztveramas un saprotamas. Bieži vien mēs nepamanām situācijas, kurās paši atrodamies, tāpēc vajag kādu, kas no malas spēj aprakstīt situāciju. Arī tas ir panākts M. Bērziņa grāmatā “Gutenmorgens”, tādējādi, vienkārši ļaujoties tās redzējumam, ir jāmēģina ieraudzīt sevi no cita skatu punkta.
Mums katram ir savi noslēpumi, lietas, kuras negribam atklāt par sevi un īpašības, kuras paši neapzināmies. Ja kāds zina to, ko mēs negribam, lai citi zina vai arī neapzināmies par to eksistenci, tam ir vara pār mums. Grāmatas spēj to izdarīt un tas ir apbrīnojami, cik viegli tas ir izdevies. Ē. Ādamsona grāmatai “Smalkās kaites”. Lasot šo grāmatu, es uzzināju daudz ko jaunu par sevi un cilvēkiem apkārt man, arī dažas lietas, kuras nevajadzētu zināt citiem, tāpēc esmu nonācis šantāžas situācijā, jo interese ir tik liela, ka gribas tikai lasīt un lasīt. Tas ir apbrīnojami, ka grāmata, kas mani redz pirmo reizi, spēj pateikt daudz vairāk informācijas par mani nekā mana mamma.
Grāmatas iespaido un māca, ļauj paskatīties uz dažādām dzīves situācijām no malas, atklāj dziļākās lietas, īpašības par tās lasītāju – tās ir tikai dažas varas izpausmes, ko grāmatas mums liek sajust. Tām piemīt brīnumaina vara, kas mūs ierauj savā atklāsmes un patiesības karaļvalstī, kur tās ir karaļa lomā, un vienīgais, ko mēs spējam, ir apbrīnot tās, lasīt tās un pakļauties tām. Līdz šim es neticēju kaut kam brīnumainam, bet, lūk, kaut kas tāds pastāv, atliek izlasīt tikai vēl vienu grāmatu.